Pirmais mēnesis šogad jau nokopts, ko saki? Tas ir kaut kāds ārprāts, cik dzīve ir vienlaikus blīva, lēna, kā ledus gabaliem pilna upe, un vienlaikus arī supertraka un strauja. Kā tas viss paspēj notikt pa tik īsām stundām un minūtēm?

Subscribe now

Baigi forši, ka ir dzīve.

Ir saulaina ziemas svētdiena. Tagad sēžu Rīgas lidostā Andrito kefejnīcā (starp citu, ar pašu Andrito reiz bērnībā dziedājām blakus zēnu korī) ar dubulto espresso skaistā, gaišzilā krūzītē, tūdaļ taisos atpakaļ uz Stokholmu pēc vakardienas Instrumentu koncerta Jelgavā, Ledus skulptūru festivālā. Spēlējām pilnu koncertu -5 grādos. Sākotnēji diezgan biedējošs uzstādījums, bet ar divām termoveļām augšā un apakšā, tādām siltumpaciņām botās, plus vesti, kura ar powerbanku sildās (!) - iztiku pat bez jebkādām āra jakām. Tikai vēl cimdi un netīro cilpu cepure. Un vispār nenosalu. Adrenalīns! Un luvras laupītāja vaibs.

Februāris

Kā jau es sākumā ieminējos, ir janvāris aiz muguras. Un tas nozīmē, ka mums ir priekšstats par jaunu gadu. Ir skaidrs, ka nekas mūsu dzīvē nav pārvērties tikai tādēļ, ka gads citādāk saucas. Bet ir vēl visas iespējas 2026to padarīt par ļoti zīmīgu.

Pēc diezgan psiha decembra (pēdējās divās nedēļās 18 koncerti), visu janvāri, atklāti sakot, lasu sevi pa detaļām atpakaļ. Arī zināju, ka tā būs, un ka janvārī nekādi baigi lielie darbi nav paredzēti, bet tik un tā - nepamet vainas sajūta, ka nerosos uz pilnu klapi. Bet es arī beidzot paskatījos filmas un mūziku daudz paklausījos. Beigās pielikšu dažas klausām un skatāmsaites.

Ar sportiem švakāk, mēģinu noķert ritmu atpakaļ.

ShipStore

Labi, te ir manas komercfirmas jaunumi. Tagad ir tikai viens jautājums: kā Tu vispār līdz šim bez tā iztiki?
Ir SHIPSEA veikals vaļā.
Tur ir visādas lietas, mūzika un dāvanas, ko vari pasniegt sev vai kādam tuvam seviniekam. Man laikam šķiet, ka diezgan forša dāvana, ar kuru apliecināt savas sajūtas, ir jaunā krūze, uz kuras uzrakstījām rindu no dziesmas:

Ir arī otrādākās dzimtēs, ja gadījumā meitene grib dāvināt puikam. Šobrīd nav meitenei-meitenei un puika-puikam versijas. Bet dod ziņu, ja vajag, uztaisīsim.

Es ceru, ka šis var izrādīties sakarīga izeja no Valentīndienas spiediena truša alas.

Viss pārējais veikalā, un tas veikals ir šeit: shipsea.net/store

Klausīties un skatīties

Es gribu ieteikt vienu seriālu, kuru noskatoties, es tiešām jutos savā prātā izvingrojies, un vispār man ļoti patīk tā gaistone, tā ideja (!), stils un arī Kerola - kuru atveido superīgā Rhea Seehorn no Better Call Saul. Tātad šo seriālu sauc Pluribus. Neko vairāk neteikšu, vienkārši noskaties.

Otrs kino hailaits man bija One Battle After Another. Vnk psc. Tik spēcīgs, trāpīgs, skaisti nofilmēts. Ļoti manā gaumē.

Abiem iepriekšminētajiem arī tik neparasta un brīnišķīga mūzika - pirmajā Deivs Porters un otrajā Džonijs Grīnvuds no Radiohead!

Vēl es noskatījos Sinners, kurš šobrīd nominēts visvairāk Oskariem kā jebkura cita filma jebkad iepriekš. Nu, šis nebūs man. Tas, pilnīgi iespējams, saistīts ar manu pilnīgāko no-go vampīrfilmām. Bet mūzika ļoti laba - to komponējis Ludvigs Joransons, kurš interesantā kārtā, ir mācījies mūsu Stokholmas KMH skolā.

Kas vēl?

Nu, es īsti nezinu. Nekas tāds baigi iespaidīgs. Bet tāda laba, pacietīga rosīšanās pa mājām, pa studiju, ar sevi un saviem putniem slaš tarakāniem. Es nesen nopirku jaunu ģitāru, un tagad teju katru dienu spēlēju šo dziesmu uz tās. Man tā šķiet, tik neaprakstāmi skaista. 1966.gads, iedomājies?

Vēl patīkami, ka iesākusies tāda radoša draudzēšanās Zviedrijā, šķiet, cilvēki sākuši vairāk uzticēties, ka es te tiešām esmu. Kas vēl. Man jānobeidz jaunais albums, būs iespēja to iemočīt iekš Tallinn Music Week, tad vēl drīz manam tētim iznāks grāmata, ar bērniem Stokholmā mācāmies slidot, slēpot un neraudāt, ja nesanāk ar pirmo piegājienu.

To novēlu ar Tev! Un sev. Izbaudīt arī lēno procesu. Jo tad ir iespēja paregulēt dzīves tempu.

Čau, līdz drīzam.

Jānis

P.S. Rakstīt vēstules ir sācis viens brīnišķīgs latviešu mūziķis un komponists, ar kuru laiku pa laikam esam mūzikā kopā! Noteikti piesekojiet Jāņa Rubika vēstkopai! Ar prieku ielasījos.

janisrubiks.substack.com

…

Runājot par tumbiņu, ir dažas mūzikas, ko esmu šomēnes klausījies nenormālos daudzumos, padalīšos ar dažiem albumiem un konkrētām dziesmām lejāk.

Par koncertu Torņakalnā

Es pat nezinu, vai tas ir ar burtiem aprakstāms. Visupirms - megaliels paldies visiem, kuri mums jau ilgi pirms koncerta radīja sajūtu, ka šis ir ļoti gaidīts notikums. Biļešu vairs nebija kasēs labu laiku pirms notikuma. Atlika vien domāt par pašu notikumu.

Šis komplekts - Ziemassvētki, Torņakalna baznīca (kur pirms 70 gadiem salaulājās mana omīte un opītis), Rīgas Doma zēnu koris, kurā es uzaugu gan kā mūziķis, gan cilvēks. Un mūzika - gan mums zināma, gan arī krietna deva jaunuma un eksperimentu. Tas bija ļoti stipri pielādēts ar personīgām sajūtām, un tas ir gan spēks, gan liels risks.

Atklāti sakot, pirmais koncerts (sešos vakarā) bija vienkārši kaut kāda mazliet haotiska eiforija un rodeo pa sapņa veida realitāti. Es nesapratu, kā šis viss ir tapis, bet tas notiek, un līdz pat koncerta beigām es netiku gudrs, vai esmu galīgi nošāvis greizi, vai arī te varbūt kaut kas ir pareizi. Man, pirmkārt, bija sajūta, ka par ilgu esmu dzīvojies pa balkonu bez iespējas sasveicienāties ar publiku. Pārāk daudz mistērijas. Arī raudoši bērni (manējos ieskaitot), kuriem, saprotams, šis viss sākums ir pārāk ilgi, mazliet skaļi un dīvaini.

Tad nonācu lejā un centos kompensēt visu. Man šķiet, atlikušo koncerta daļu jutos tādā mazliet piedodiet, piedodiet režīmā. Bet es nezinu, varbūt to tā nevarēja just.

Katrā ziņā Klusa nakts pašās beigās kopā ar jums un jūsu gaismiņām visu salika pa vietām.

Pauzē starp koncertiem, sēdēju pie mācītāja galda un mēģināju apjēgt, kas noticis. Manu pārliecību stiprināja rosīgā komanda - visi priecīgi, pārliecināti, ka viss ir super.

Un otrais koncerts, tā jau bija laime. Es jutos brīvs, es zināju, kas tas viss ir. Un kādēļ.

To otro mēs nofilmējām. Tad jau redzēs, kas tur būs.

Tiem, kuri netika šogad

Mēs jūs ļoti gaidījām! Bet vietu tiešām nebija daudz. Toties nākamajam gadam mums padomā jau divas dienas Torņakalnā.

Ja ir sajūta, ka gribēsies ko tādu - varbūt vērts ielikt kalendārā jau tagad. Rau, biļetes ir gaisā - Paradīzē, jau tagad.

Mēs jūs ļoti gaidīsim!

Par komandu!

Es vēlētos pateikt lielu paldies asprātīgajiem, profesionālajiem, gudrajiem puikām no Rīgas Doma zēnu kora, viņu lieliskajam pilotam - diriģentam Mārtiņam Klišānam un komandas kapteinei Ilzei Baumanei. Paldies arī flautiņu ansamblim un skolotāja i Dagnijai Tučai. Ar jums bija tik viegli un aizrautīgi kopā šo radīt!

Manam atbalsta komandtiltiņam - Unai Danielai un Matīsam Žilinskim. Mans zobens un vairogs!

Līvai Drešerei, kura, manuprāt, ir absolūti ģeniāla talanta, prasmju, gaumes un cilvēcības iemiesojums. Līva veidoja koncerta vizuālo tēlu - tērpus un grimu.

Gaismu māksliniekam Nikam Ciprusam - šis, iespējams, bija patiesākais un precīzākais gaismojums, kādu esam pieredzējuši. Paldies arī skatuves un gaismu kompānijai Fullstage un Justam Ribinickim personīgi.

Skaņu meistaram Gustavam Erenpreisam - Tu visu jūti un zini ar savu aso frekvenču ožu. Paldies par precizitāti! Liels paldies arī skaņu kompānijai UBS un Marčikam!

Paldies Torņakalna baznīcai, Rīgas Lutera draudzei un Lindai Naudiņai personīgi. Tas, šķiet, bija pirms diviem gadiem šajā laikā, kad atradām kalendārā šo īpašo svētku dienu. Cik labi, ka tā!

Paldies Katrīnei, Ģirtam un Colortime komandai par koncerta iemūžināšanu.

Paldies mūsu laba vēlētajiem un atbalstītājiem - Balcia un Gintam Dandzbergam personīgi, mīļš paldies RadioSWH un TvNet.

Paldies aizrautīgajiem palīgiem - Viktoram, Ingai, Ernestam, Lindai, Esterei! <3

Un visbeidzot - šis viss būtu palicis tikai sapņos, ja man nebūtu tā laime darīt lietas kopā ar cilvēku, kuram viss ir iespējams. Esmu tiešām laimīgs un ļoti pagodināts, ka Shipsea kuģu floti vada Linda Roze. Paldies Tev, Linda!

Paldies mūsu visu ģimenēm! Paldies manējiem - Zanei, Jūnai, Kristapam!

Tas šoreiz viss.

Klausāmviela

Vēl tikai tās mūzikas, ko solīju.

Valodnieki pagaidām nav spējuši vienoties par termina angļu valodā “jet lag” atbilsmi latviešu valodā, liecina Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas publiskotie pērnā gada sēžu protokoli.

Komisijas loceklis uzsvēra, ka viens no variantiem termina atveidei latviešu valodā varētu būt “lidojuma laiknobīde”, tomēr komisijā uzsvēra, ka šāds piedāvājums esot pārprotams, jo cilvēki varētu pieņemt, ka tiek pārcelts lidojums. Ivars Brīvers rosināja izsvērt minēto terminu latviskot kā pārlidojuma nogurumu, jo tādā gadījumā iespējams uzsvērt nogurumu.
/LETA, 2020. gada 23. februāris/

Čau!

Vai ir trīs naktī? Vai es pamodos pirms stundas un divdesmit divām minūtēm? Varbūt. Vai ir nogurums? Nope. Apjukums? Kaut kāds jau laikam ir.

Vai es tagad ēdu pa dienu Woltā pasūtītos vistas salātus, dzeru kafiju, mācos Maro dziesmas uz ģitāras un jūtos diezgan jauki par to? Varbūt.

Bet ir tāda vaitādrīkst sajūta. Un tā sajūta ir tāda, it kā es būtu atradis laikā spraugu un ielīdis tur padzīvoties. Man šķiet, ka šobrīd pasaules nav. Ir tikai mana īstaba.

Mēnesis Amerikā

Mēs ar grupu gandrīz mēnesi bijām prom Amerikā - un te es ļoti uzreiz, bez kavēšanās gribu aptīt savu <3 apkārt visiem, visiem, kuri mūs klausījās deviņos koncertos Mineapolē, Čikāgā, Kalamazū, Linkolnā, Portlandē, Sanfrancisko, Losandželosā, Vašingtonā un Bostonā. Es jums teicu, ka es rakstīšu vēstuli, un te nu tā ir! Un jūs esat tikuši tajā iekšā!

Tas ceļojums bija vienkārši aaaameizing!!! Un es zinu, ka es par biežu koncertos teicu “superīgi”! Bet tas vienkārši tā bija.

janissipkevics

A post shared by @janissipkevics

Vispilnākie ar pateicību vārdi Amerikas Latviešu apvienībai, kas radīja šo sapni, pavisam konkrēti - Valdai, Marisai, Aijai, kuras pirms trijiem gadiem (kad tikko biju pārcēlies uz Stokholmu) man uzrakstīja par tādu ieceri un tagad ņēma un padarīja to par īstenību.

Paldies katras pilsētas brīnišķīgajiem ļaudīm, kuri darīja visu iespējamo, lai mūsu atmiņās šis taptu par, iespējams, skaistāko ilgo ceļojumu līdz šim. Mēs sastapām visiejūtīgākos cilvēkus, kas tagad ir mūsu draugi, mēs redzējām iedvesmojošus prātus, kuri mums lika iztaisnot muguras un tiekties arī pašiem augšup izaugsmē. No senāko latviešu rakstu un piemiņas lietu glabātājiem, tautas dziesmu zinātājiem līdz Silīcija ielejas IT brīnumprātiem.

Pēc šī ceļojuma ir liela lepnuma sajūta par to, cik ārpus Latvijas mums ir spēcīga Latvija - šajos cilvēkos. Dažkārt spilgtāk formulēta, spēcīgāk motivēta latvietība kā latviešos, kas dzīvo Latvijā. Bet tas, iespējams, ir neizbēgami. Un izskaidrojami.

Mans ultimate tips ceļošanai

Tikai viens - atrodi īstos cilvēkus :) Tas, saprotams, nav izzināms iepriekš, kā visi kopā uzvedīsies un varēs pielāgot katrs savas dīvainās īpatnības. Bet šoreiz bija kaut kāds ceļojumu dievs mums stāvējis blakus - mēs ne tikai nevienu reizi neizbesījāmies (es nezinu, protams, ja kāds pa kluso vienatnē tomēr ir besījies), bet arī nevienu reizi neapmaldījāmies, napazaudējām lietas un godu. Un prieku.

Šī ir bijusi brīnišķīgākā komanda, un es gribu būt to te piefiksējis!

Mūsu sastāvs uz skatuves bija tāds: Kārlis spēlēja basu, ģitāru, es - klavieres un ģitāru, Una - klavieres, basu un bītiņus, Miķelis - ģitāru. Un pats galvenais - mēs visi četri esam dziedoši, kas padarīja četrbalsīgu dziedāšanu par īstenību! Un tas ir tiiiiik forši.

Mūsu komandas labais noskaņojums un iiiideālais dienu piepildījums ar saturu noritēja bez aizķeršanās - Lindas plānošanas un vadīšanas iemaņu rezultātā. Tā bija vienkārši paraugstunda. Un vēl mūsu koncerti skanēja tik pat lieliski, cik pasaulē glītākais Ērenpreiss. Paldies Tev, Gustav!

P.S. Mums vispār tagad ir daudzi labi ieteikumi un atziņas par tālām un ilgām koncerttūrēm, ko tehniski varam ieteikt! Kā sakrāmēties, lai Tev līdzi ir viss mazais setupiņš. Sākot no tādas mikropults/stagebox līdz ģitāras kombīšu simulatoriem. Droši vaicā pēc padoma.

Divi podkāsti

Septembra beigās mani noķēra divi lieliski sarunu biedri - Valters Vestmanis un Armands Broks. Abas būtībā ir sarunas par dzīvi. Pirmajā - vairāk no praktiskās un finansu puses, otrajā - par mērķiem, nākotni, sabiedrību.

Lai patīkama skatīšanās un baudi brīvdienu! Pat, ja lasi šo pirmdienā :)

Kas tad vēl?

Ā, un varbūt tiekamies decembrī Torņakalna baznīcā!

Ar cieņu,
Tavs Jānis

Un vēl?

Vēl tikai viena bilde.

Iestrēdzis nākotnē

Kas šajā gadā Tev sagādāja vislielāko prieku? Par ko Tev lepnums? Vai daudz dzīvoji vēlamības izteiksmē? Saliktajā nākotnē? Varbūt šķiet, ka darīji daudz, bet mazliet pa tukšo? Pārstrādājies? Izdegi? Sanāca izdarīt pāri? Sāki dziedāt korī? Varbūt beidzot atradi īstos domubiedrus? Kādam piedevi?

Es jau kādu laiku dzīvojos ar šādiem un līdzīgiem jautājumiem, tie mani nav likuši mierā kopš Jāņiem, kad gads it kā iet uz otru pusi, un šoreiz ļoti laicīgi sāku sevi šaustīt par to, ka dzīvē daru to, kas vienkārši notiek, eju tur, kur mani straume nes - nepietiekami pats ņemot grožus savās rokās.

Es zinu - ir diezgan laicīgi šobrīd (99 dienas līdz gadumijai) sākt wrap up, bet iedomājos, ka varbūt šādā veidā iespējams gada nogali pārvērst par tiešām iespaidīgu, paša vadītu procesu. Nodzīvot gada labāko daļu. Ir vēl laiks.

Tieši tāpēc septembrī es Tev rakstu Ziemassvētku vēstuli. Es rakstu arī jaunu Ziemassvētku dziesmu. Un būvēju jaunu koncertu. Un ielūdzu Tevi iesaistīties.

Uz mieru

Mēs parasti tiekamies Ziemassvētku vēstuļu koncertā. Mazā.

Arī šoreiz tas nebūs liels, bet teikšu, ka tomēr stipri plašākā veidolā kā ierasts. Tas būs koncerts Torņakalna baznīcā kopā ar miera un bērnības sajūtu. Ar Rīgas Doma zēnu kori.

Mēs dziedāsim dziesmas, kuras es pats kā puika reiz dziedāju šajā korī. Tagad lūkosim, ko es ar savu šī brīža pieredzi varu pievienot šai mūzikai mūsdienās. Un ko ir vieglāk pateikt caur bērna balsi. Klusa nakts satiek circenīti siltā gaismā.

Piecelties kopā

Ar Unu Danielu pavisam drīz celsim spārnos jaunu muzikālu radījumu - dziesmu “Iestrēdzis”. To jūnijā pirmatskaņojām manā pirmajā mikrokoncertā Tru studijā, un iespējams, Tu pat tur biji klāt! :)

Mēs toreiz šo dziesmu nospēlējām kopā ar Matīsu Žilinski, un man ir milzīgs prieks, ka šis klaviermūzikas brīnumbērns (nu jau pieaudzis) ar Unu un Zēnu kori mums pievienosies arī decembra koncertā Torņakalna baznīcā.

Bet līdz tam - novēlu atrast to foršo rudens sajūtu un mierinājumu, iedvesmojumu dziesmā, kas dienasgaismu un radio frenkvences sastaps jau parīt.

Droši pārsūti šo ziņu saviem draugiem, kurus vēies redzēt sev blakus 25.decembra vakarā. Tiekamies koncertos pirmajos Ziemassvētkos! Es tiešām ļoti gaidīšu Tevi.

Jānis

***

Shipsea un Rīgas Doma zēnu koris

ZIEMASSVĒTKOS

25.decembrī 18:00 un 21:00

Rīgas Lutera baznīca Torņakalnā

Piedalās:

Jānis Šipkēvics

Una Daniela

Matīss Žilinskis

Diriģents

Mārtiņš Klišāns

Pēc vasaras esmu atpakaļ Stokholmā un mēģinu iejusties normālā ikdienā atkal. Dēliņš sācis pirmo klasi skolā, es apkārt meklēju telpu savai studijai. Jūtams, ka prātā vēl viesulis no foršiem, mierīgiem un trakiem piedzīvojumiem Latvijā. Bet rudens ir klāt, un tas būs smaržīgs! Un jaunradošāks kā vasara.

Pirms turpinu, vēlos pateikt paldies par visiem labajiem vārdiem un apsveikumiem, ko jau šodien esmu saņēmis un vēl tikai saņemšu. Paldies par visu neaptverami gaišo, ko saņemu no Tevis katru dienu, kad mums ir ciešāka vai attālāka saikne. Paldies arī par tumšo, bēdīgo, ar ko padalies, stāstot, kā mūzika palīdzēju no tā izkļūt.

Paldies, ka Tu nospied play, paldies, ka nāc uz koncertiem, pērc biļetes un plates, un notis, un lietas - Tu dod man iespēju strādāt pašam par sevi. Paldies par to, ka dod man darbu, kuru es ļoti mīlu.

Paldies manai ģimenei, kas mani mīl un atbalsta - pāri visam Zanei, kas maniem spēkiem tic vairāk nekā es pats. Paldies manai komandai, bet jo īpaši - Lindai Rozei, kas vada visu Shipsea saimniecību.

Es ar nepacietību gaidu lielo skaisto, muzikālo nākotni!

P.S. Man ļoti prasās tāda nākotnes plānu zīmēšanas sapulce pašam ar sevi. To es drīz izdarīšu, un tad noteikti pastāstīšu Tev arī - lai mums ir kolektīva atbildība par to, hehe.

Bet līdz tam - iedomājos, ka varu nobērt 43 lietas, kuras Tu mierīgi varēji nezināt, bet tagad Tev nav izvēles - zināsi :)

43 ļoti random fakti par mani:

1. Divus gadus esmu vadījis sieviešu kori Valmierā. Mēģinājumi notika Valmieras piena kombinātā.

2. Man ir 18 gadu starpība ar māsu un 36 gadu starpība ar brāli.

3. Es mīlu basketbolu. Vairāk kā vienkārši sporta veidu. Un kopš laika gala un mūžam - esmu Maikla Džordana fans.

4. Kādreiz ļoti daudz ar tēti spēlēju snūkeru (tāds liels un mazliet sarežģīts biljards) un ļoti fanoju par vienu konkrētu spēlētāju - Steve Davis.

5. Man patīk, ja mājās ir gāzēts ūdens.

6. Neesmu apzinātā vecumā saticis nevienu no vectētiņiem, bet ar vecmāmiņām biju tuvās attiecībās. Abas aizgāja aizsaulē ar dažu mēnešu starpību - 2017.gadā.

7. Es katru dušu noslēdzu ar aukstu dušu. Katru.

8. Agrāk ziemās peldējos aizsalušā dīķī, taču iedzīvojos smagā urīnceļu iekaisumā.

9. Neskatoties uz to - man ir divi superīgi bērni :) Kristaps un Jūna.

10. Esmu iztaisnojis apakšējos zobus ar kapēm. Tas bija itin forši un galīgi ne sarežģīti.

11. Mīlu iet pirtī. To daru pēc katra svaru zāles treniņa.

12. Mūziku veidoju Logic Pro programmā, notis pierakstu Sibelius.

13. Mana vājība - espresso. Izdzeru apmēram 6-7 kafijas dienā.

14. Varu kaut ko jēdzīgu paveikt tikai, ja ir dienas plāns. Un nedēļas plāns.

15. Man ļoti patīk labas mugursomas ar visādām kabatiņām. Un mugursomās iekšā dažādi maciņi, kuros visu organizēt.

16. Ik dienu nēsāju līdzi lielo MacBook un divas planšetes - vienu pierakstiem un plānošanai (ReMarkable), otru dziesmu vārdiem un mūzikas lietām (iPad).

17. Mans lielākais svars bijis 111kg, tagad sveru 95kg.

18. Būtiskākās grupas manā dzīvē ir “Cosmos”, “Instrumenti”, “Nepāriet” un “Dora”.

19. Man ir divas skriešanas botas (Rīgā un Stokholmā), vieni basketbola un vieni sporta apavi sporta zālei.

20. Man vienlaicīgi ir MyFitness abonements Rīgā un SATS sporta zāles abonements Stokholmā.

21. Rīgas lidostā cenšos iet drošības pārbaudi kreisajā malā (tāds apaļš aparāts), jo tur nav no somām jāizņem tehnika un šķidrumi.

22. 2004.gadā ieguvu bakalaura grādu kora diriģēšanā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, un (ne tik tālā) nākotnē pieļauju domu atgriezties pie diriģēšanas.

23. Esmu baltās zeķubiksēs dziedājis baletā “Bīstamie sakari” - skaistu Artura Maskata āriju kontrtenoram.

24. Man ir tuvredzība -1.75.

25. AKKA-LAA reģistrā ir 312 Jāņa Šipkēvica sarakstītas dziesmas un dziesmu vārdi.

26. Kad piedzima Kristaps, Džemma Skulme mums ar Zani uzdāvināja gleznu, kurā mūsu abu kontūras kopā izveido bērna seju.

27. Ja man nakts vidū prasītu 3 mīļākos mūziķus - Bon Iver, James Blake un Maikls Džeksons.

28. 2006.gadā ar “Cosmos” piedalījāmies Eirovīzijā un ieguvām 16.vietu. Toreiz ļoti pārdzīvojām, ka nesanāca augstāk. Bet tas nekas.

29. Skriešanai lietoju Garmin Forerunner 965 pulksteni un Runna lietotni skrējienu plānošanai.

30. Mans mīļākais latviešu komponists ir Imants Kalniņš.

31. Lielu daļu manu dziesmu vārdu autors ir mans klasesbiedrs Marts Pujāts. Viņš ir autors arī manas meitas vārdam - Jūna.

32. Es ēdu visu, bet jo īpaši (istenībā nenormāli) man garšo saldējums un siers.

33. Es cenšos neēst no 8 vakarā līdz 12iem dienā.

34. Man patīk rotas. Un krāsains apģērbs. Nesen esmu iemācījies kreklu biksēs.

35. Esmu precējies divas reizes.

36. Man ļoti patīk kā smaržo Aēsop kosmētika.

37. Man ir dzimšanas diena vienā dienā ar Arcade Fire vijolnieci Sāru. Mēs iepazināmies jau sen, bet drīz mums būs kopā jauna dziesma.

38. Pēc vakariņām man patīk sakārtot virtuvi un aizdedzināt vīraku, kamēr liekam bērnus gulēt. Mani mīļākie vīraki ir Nag Champa un sandalkoks.

39. Neesmu lietojis alkoholu 1035 dienas, smēķējis 2828 dienas.

40. Man ļoti garšo asi ēdieni.Mana mīļākā pusdienu vieta Rīgā ir Stockpot.

41. Man ir ļoti forša mamma Sandra un brīnišķīgs tētis Jānis. Viņi joprojām ir mana aizmugure.

42. Esmu ar “Instrumentiem” braucis spēlēt festivālā Indijā. Mēs turp aizbraucām, bet festivālu atcēla.

43. Katru dienu 13:30 man ir atgādinājums par meditēšanu. Reizēm to ņemu vērā.

Labi, tas šai reizei viss.

Ja esi Stokholmā - 11.septembrī Stokholmas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā spēlēsim DuoLab setu kopā ar arfisti Annu Jalkeus.

Savukārt, ja vēlies mani dzimšanas dienā iepriecināt - uzdāvini sev vai savam draugam kaut ko no Shipsea veikaliņa. Tas man dos jaudu jauniem darbiem!

Visupirms paldies

Par ko? Par to, ka Tu vispār šo visu lasi. Ka man ir iemesls pierakstīt savas domas, kas principā ir manā dzīvē ir pirmais dienasgrāmatai līdzīgais produkts, kuru, iespējams, būs baigi interesanti pārlasīt, kad būšu vecs. Iespējams, nebūs - kas to lai zina :)

Paldies arī par ļoti intensīvo atgriezenisko saiti, ko šajā reizē jutu. Šī nav tēma, par kuru esmu padomājis tikai es. Skaidra lieta (neplānots puns), ka alkohols ir visapkārt, un tas kaut kādā mērā nav bijis klātesošs tikai ļoooti retajam - vēsturiski ģimenē, pusaudžu laika tusiņos, kādos spēcīgos dzīves atgadījumos, ļoti smieklīgos atgadījumos un arī bēdās.

Un vispār - šis nav tikai par alkoholu, bet īstenībā par vēlmi aizpildīt kādu savu tukšumu ar jebko - cukuru, ekrānu, iepirkšanos vai seksu. Ļoti interesanta tēma, manuprāt.

Un tomēr. Šajā otrajā vēstulē es gribēju pēc iespējas precīzāk nosaukt dažādus novērojumus, kuri man lika pārdomāt attiecības ar alkoholu. Tas nebūs nekādā svarīguma secībā, vienkārši lietas, kas man ienāca prātā, kad tagad centos atcerēties par iemesliem, kāpēc tādu lēmumu pieņēmu. Es esmu mēģinājis būt tiešs, iztikt bez apceres un dzejas, tiešām. Lai nekavētu mūsu visu laiku - ķeramies pie lietas.

Šaubas

Alkohols man deva milzīgu devu šaubu par visu, ko es daru. Lai arī tai brīdī, kad iedzer to prosecco vai vīna pudeli, šķiet, ka viss ir iespējams, kad tas pagaist, attopies, ka nekur nekas uz priekšu nav pavirzījies. Es domāju, ka es nomuļļāju daudzas ļoti labas iespējas daudz izdarīt.

Arī tie lēmumi, kas tika pieņemti, nākamajā rītā tika apšaubīti - nespējot saprast, vai tas ir tikai bravūras iespaidā, vai tiešām kaut kas vērtīgs. Tagad es bieži esmu ļoti ātrlēmīgs - ja man ir pirmā sajūta, ka vajag - vienkārši daru. Ja uzrakstu īsziņu un nošaubos - visbiežāk spiežu send. Jo bija kaut kas manī, kas lika tādu ziņu rakstīt. Un es sev uzticos. Es uzticos skaidrai spontanitātei.

Rakstīšana pālī

Varbūt te ir tāds arī plusiņš, ka var saņemties izdarīt to, ko pa dienu negribas vai kautrība neļauj - tur visādi grūtie e-pasti, kaut kādas pārdrošas idejas - tev vairs vakarā ar vīna glāzi rokā un dīvānā nav tās bremzes, kas parasti. Bet kopumā - tā bremze ir tieši tas saprāta katalizators, kas mums katram dots. Un ir iemesls, kāpēc tava apziņa kaut ko apstādina.

Nu, un nemaz nerunāsim par kaut kādām liekām replikām kas kādreiz rakstītas tviterī vai feisbukā, kaut kādi komentāri un iesaistīšanās diskusijās. Tas viss ir bijis tik ļoti lieki.

Mīts par radošumu

Man reibonis iedevis nulle jaunu dziesmu, dzejoļu vai nākotnes vīziju. Varbūt esam kādreiz ar grupu pie aliņa forši aizpļāpājušies un izfunktierējuši labas lietas, bet tas viss labais vienmēr parasti vēl ir tājā sākuma stadijā. Kad jau visītis atkorķējas, iet vaļā baigais fufelis.

Individuāli - es jau pēc pirmās glāzes pie klavierēm kļūstu miegains un paštīksmīgs par kaut kādām senām lietām, sāku riņķot ap savu asi un vispār pāreju patērēšanas režīmā. Kas ir absolūts pretstats radošuma definīcijai.

Bezjēdzīgums

Mēs nogurstam no savām ārkārtīgi kārtīgajām ikdienām. No savām instagram dzīvēm, kurās mēģinām iespiest sevi un ierāmēt principos, kurus mēs vēlētos iemiesot. Un skaidrs, ka vienā brīdī drošinātājs izšauj, un gribas vienkārši darīt kaut ko stulbu. Darīt pašam. Justies brīvam.
Bet tādos mirkļos var sadarīt tik daudz patiešām Stulba. Vēlme aizbēgt no sevis kombinācijā ar alkoholu - deep shit. Vismaz es - esmu reizēm ielēcis baigi par dziļu, aiz tās inerces pateicis to, ko galīgi nevajadzēja (lai arī domāju), pateicis arī to, ko nedomāju, nobučojis to, kuru nevajadzēja, padirsis maku un telefonu. Apēdis visu pasaules džankfūdu, neaizgājis paskriet, lai arī sev biju apsolījis. Tik daudz neizdarījis no tā, ko pats sev biju apsolījis. Tas laikam pat šķiet būtiskākais.

Ja tu netici saviem solījumiem, tad ko tu vari vispār citam dot.

Ķermenis

Jā, es jau minēju to, ka pēc maniem paradumiem nekādi vienā teikumā nesaliekas sports un spirts :) Vīns un vīngrošana, hehe.

Un tas man, izrādās, ir tiiik ārkārtīgi būtiski! Es sevi nejūtu kā sevi, ja mans ķermenis nav izkustināts un izsvīdis, noguris un pēc tam izgulējies. Savulaik es mēdzu ieiet tādā pilnīgi kā rekorda stādīšanā - cik vispār viņš (ķermenis) varēs izturēt? Cik ir sliktākā forma kādā es varu būt? Tas aiziet tādā kā apburtā lokā.

Lēmums vienreiz

Es vispār esmu tāds kaislīgs cilvēks. Es daru tā diezgan aizrautīgi, kad kaut ko iesāku.
Un šajā gadījumā man simtreiz vieglāk bija visu ko jaunu iesākt, ja šis ir nobeigts. Jo komplektā ar alkoholu, vismaz man ir grūti kaut kādās jaunās lietās mesties iekšā. Izņemot no ballītes ballītē, protams. Bet tas, lai arī negaidīti - vispār nav beidzies. Man ļoti patīk ballēties joprojām. Es gan nozūdu, ja jūtu, ka sākas tāds bezjēdzīgais.

Tieši sestdien biju brīnišķīgā dzimenē, un kaut kad ap tumsiņu saņēmu jautājumu - nu, Šipīt, kā ir būt - tādā tusiņā, un vispār bez alkoholiem. Es tikai tad tovakar pirmo reizi par to iedomājos. Jo man vispār nav par to jāpiedomā ikreiz pie bāriņa. Tas lēmums ir pieņemts, un tu vienkārši baudi!

Vēl es gribētu piemetināt, ka šis ir lēmums par pagaidām. Es šobrīd tā esmu nolēmis, un šis absolūti neizslēdz iespēju, ka es kādreiz, iespējams, atkal sagribēšu reibt. Kas to lai zina.

Grāmata

Iepriekšējā vēstulē visu ko sasolīju. Un minēju arī grāmatu, kura man kaut kā ļoti trāpīja. Es gribētu domāt, ka tas ir ļoti individuāli, un varbūt nostrādāja tikai man. Bet esmu ārkārtīgi pateicīgs, ka Austra, kad ciemojāmies tā gada oktobrī Valensijā, manām acīm piegādāja Enijas Greisas “This Naked Mind” elektronisku versiju. Es to sāku lēni lasīt, tad arvien aizrautīgāk un pēcāk atkal tā mierīgi - jau tad, kad biju pārtraucis attiecības ar alkoholiem. Arī šobrīd es ik pa laikam lidmašīnā palasu pa lapai uz priekšu. Joprojām neesmu izlasījis līdz galam, starp citu :)

Noslēguma vietā

Tāda noslēguma jau nav. Vienas vienīgas un mūžīgas pārdomas, hehe.

Gan par to, kas ir piedzīvots reibumā. Cik daudz grūti izskaidrojama un brīnumaina. Cik daudz muļķību. Un ne tikai tādu jautru, bet arī skumju un tumšu. Un cik daudz mēs vispār arī neatceramies.

Gan arī par to, cik dažādi ir dzert divdesmit gados un četrdesmit gados. Ja galīgi jauniņiem galvenais ir nesataisīt kaut kādus neatgriezeniskus sūdus, tad ap četrdesmit tu jūti kā tavs ķermenis kombinācijā ar alkoholu iespiež gāzi grīdā virzienā uz vecumdienām. Nu, tā tas vienkārši ir.

Ja šī saruna Tev šķiet saistoša, mēs to noteikti varam turpināt komentāros.

Leave a comment

Un paldies, ka šitik tālu vispār esi izlasījis. Es ceru, ka mēs tiksimies drīzā nākotnē un runāsim arī par visādām citām superīgām tēmām. Kaut kā šoreiz gribas īpaši pateikt - paldies par uzticēšanos maniem burtiem.

P.S. Recepte

Es taču iepriekšējā vēstulē solīju!

Rumkolu varbūt nākamreiz, bet es gribēju padalīties ar superīgāko dzērienu, ko esmu svaigi iemācījies pagatavot pats, un tas pārsit visas normālās limpenes, kombučas un pat (drumroll) manas mīļās kokmuižas.

Šipkēvica nereālais rozmarīna dzēriens

Sastāvdaļas:
1. Normāls ķekars rozmarīna (viena paciņa rimītī, piemēram)
2. 2 citroni
3. Agaves sīrups
4. Gāzēts ūdens
5. Svaigas piparmētras

Vāra katliņā rozmarīnu 3 minūtes. Pielej mazliet agaves sīrupu. Ja negrib būt pārāk stilīgs, tad var arī cukuru. Noņem no plīts un atļauj ievilkties. Iemet arī piparmētras. Pēc 15 minūtēm izņem arā rozmarīna kātus un piparmētras. Atdzesē un lej kanniņā, kur iespiesta divu citronu sula. Tas tagad ir stiprumiņš, kuru atšķaida ar gāzētu ūdeni, pievieno sasmalcinātu ledu, dažas mellenes skaistumam un kaifo par dzīvi.

Nav par ko.

Tiekamies nākamreiz!
Jančiks

Es zinu, ka šī ir tāda ļoti slidena tēma, par kuru lasīt var būt ļoti besīgi un uzvelkoši. Apzinos, ka tāda prātuļošana, cik šausmaina ir šī briesmīgā viela, nevienam nav nepieciešama. Šis teksts vispār nav tam domāts.

Man vienkārši šķita svarīgi piefiksēt savas sajūtas pēc būtiska tūkstoš dienu gara eksperimenta, kurš ieviesa ļoti manāmas pārmaiņas manā ikdienas dzīvē. Un, ja kādai vai kādam, kurš kādu laiku jau ir bijis līdzīgās pārdomās, šis var nest kādu atziņu (vai vēlmi kaut ko pamainīt ikdienā) - tas būs ļoti forši.

Tikai, lūdzu - ver ciet šo tabu laicīgi, ja rodas sajūta, ka es uzbāžos ar kaut kādu savu patiesību. Mēs varam šo nodaļu mierīgi izlaist.

Pirms es turpinu

Gribēju pastāstīt, ka rakstot šo vēstuli apjēdzu, ka rakstāmā ir mazliet par daudz vienai vēstulei. Tāpēc domas sadalīju divās daļās. Šis ir iesākums un noslēgums būs pēc nedēļas.

Kā tas sāka beigties

Tas bija 2022.gada 25.oktobra vakars, kad es iedzēru sarkanvīna glāzi, un tad vēl vienu. Kā jau vakaros cilvēki mēdz. Un tad pa to vakaru kopā tur bija droši vien kāda pudele pusotra. Man vispār ļoti garšo vīns. Arī baltvīns. Arī alus man šķiet superīgs. Ne tikai garša, bet arī kņudinošā sajūta, kas attaisa vaļā tādus kā mazus knaģīšus, ar kuriem sasprindzināts viss tavs nervu ķermenis. Satraukumi, kas dienas gaitā sakrājas pienākumu bumbā, vakarā ar to pirmo vīna glāzi kā ar Mesi spērienu aizšaujas tālēs zilajās, un atkal viss ir tik čill. Un tu nodomā - kaut vienmēr es šitā justos. Vai biežāk. Bet tā bumba, izrādās, kaut kad tomēr nāk lejā.

Es netiku tik tālu, kad gribētos to sajūtu visu dienu (un katru dienu), bet pilnīgi labi varu iedomāties, kā līdz tādam plānam cilvēki nokļūst. Tas, manuprāt, ir tikai laika jautājums. Visiem. Katram. Tikai dažiem tas notiek tik lēni, ka vienas dzīves laikā līdz tam punktam nenokļūst. Bet ir arī tādi ģenētiski talantīgāki kā es, piemēram :) Man ir izturīgs ķermenis, un es zinu, ka es varētu diezgan ilgi būt tajā špagatā, kad no vienas puses tu centies sev darīt labu, bet ar otru vienkārši zāģē visu savu foršumu nost. Spēku, laiku. Motivāciju. Pašapziņu un cieņu pret sevi. Attieksmi pret dataļām. Tāliem mērķiem. Par disciplīnu un sportu vispār nerunāsim. Gars arvien vairāk attālinās no ķermeņa.

Kā tas turpinājās

Tas vispār nav bijis baigi vienkārši, es nemelošu. Jo sevišķi sākumā. Jo ieradumam, rituālam ir milzonīgs spēks. Un apkārtējo cilvēku ieradumiem. Un priekšstatiem par to, kā kopā svētki svinami. Tas, iespējams, ir bijis visgrūtākais - iemītās pēdas pārstaigāt jaunās taciņās. Kaut vai tā tīri praktiski - kā būt jautram uzņemot ciemiņus, kā var nenopirkt aliņus, ja plānā ir skatīties hokeju, pļaut zāli vai zāģēt kokus, kā nomierināties pēc koncerta (apbalvojums, gandarījuma sajūta), kā galu galā izturēt small talkus publiskos pasākumos, kā dziesmu rakstīšanas nometnē būt vienīgajam ar tēju, kad tomēr tas rituāls parasti bijis citādāks?

Tas vienkārši prasa laiku

Tās pēdas pārstaigājas. Kādu laiku es priecājos, cik labi, ka tagad mums veikalos ir bezalkoholiskie aliņi. Visas superīgās Kokmuižas, arī auksta gaišzilā Valmiermuiža. Tas viss kā aizvietotājs kādu laiku baigi labi strādā. Tev ir, ko turēt rokā arī bārā un tādā garā. Turpināju arī Stokholmā pirkt tādas jaukas 0% bundžiņas Sea Full of Ships - man, protams, patīk nosaukums, un bundžiņa smuka arī. Tu atnāc tāds noguris mājās un gribas izņemt kaut ko aukstu no ledusskapja.

Bet pēdējā laikā to man vairs nevajag. Man nav vajadzības aizvietot kaut ko, kas bijis psiholoģisks kruķis iepriekšējos gadus. Es kaut kā esmu iemācījies staigāt pats. Kur un kad man pašam gribas. Es tagad vāru kaut kādus paša izdomātus rozmarīna dzērienus, taisu ledus kafijas, esmu vakaros sācis atkal kaifot par Earl Grey ar pienu. Ļooti baudu espresso. To visu alkohols bija pārtrumpojis. Jo viņš darbojas ārpus fair play.

Šai reizei viss

Bet, ja ir par īsu, tad pēc 22iem, protams, vaļā ir jūtūbs, hehe.

Te var noskatīties sarunu ar Agri Startu, kurš, izrādās, līdzīgu eksperimentu bija sācis mazliet pirms manis. Un, tuvojoties savām 1000 dienām, viņš mani uzaicināja uz interviju. Es tur esmu kaut kur ap deviņsimto dienu.

Nākamnedēļ pastāstīšu

1. Kas man visvairāk besīja alkoholā.

2. Kura grāmata man nereāli palīdzēja.

3. Par ko man ir kauns.

4. Kā man pietrūkst tagad - bez alkohola.

5. Kas ir izmainījies ķermenī.

6. Labākās rumkolas receptes.

Ja Tu šo lasi, Tu šobrīd šo lasi, un tas ir ļoti labi.

Subscribe now

No mikro uz makro

Pēc pagājušās nedēļas nogales man ir ļoti daudz jauna dzinuļa darboties. Paldies visiem, kuri noticēja, ka varētu būt labs pasākums. Kā jau teicu, es pats īsti nezināju, kā tas īsti sanāks, bet, šķiet, tur kaut kas būs. Un turpināsies.

Es nezinu, iespējams, vēstuļu koncerti transformēsies mikrokoncertos, bet katrā ziņā tik tieši noderīgs un dzīvesjēdzīgs es jūtos tikai un vienīgi šādos notikumos.

Kad Tu pēc tam pienāc klāt un mēs diezgan ilgi runājāmies, stāstām savas lietas un risinājumus, izrunājam arī visādus nesvarīgus niekus, izdomājam jaunus plānus, Tu man pastāsti, cik tieši un personiski (vai personīgi?) uztver katru vārdu, ko es rakstu šeit. Jo es tiešām rakstu tieši Tev. Jā. Tieši Tev.
Paskaties pa kreisi. Es tur sēžu, tikai neesmu redzams. Tā, lūk.

Todien

Es te ielikšu dažas fotogrāfijas no studijas koncerta, ko Signetta Katrīna sabildēja. Paldies viņai - manuprāt, viena no spēcīgākajām koncertu fotogrāfēm Latvijā. Un vispār paldies visiem, kas “Lielo cerību” plates iznākšanu padarīja par īstu notikumu. To plati var tagad iegādāties visi pārējie - Shipsea veikaliņā.

Vairāk bilžu palūko Signettas instagramā!

Pēc tam

Kā jau teicu vienā no mikrokoncertiem - es visvairāk esmu noilgojies pēc vienkāršām mājas un dārza lietām. Pēc monotoniem darbiem. Es gribu atpūsties pļaujot zāli. Tāda arī bija manā nākamā diena - pirms atkal devos atpakaļ uz Stokholmu, es visu svētdienu varēju viens pats izdzīvoties pa mājām un pagalmu.

Es riktīgi notrimerējos (latviski ar vienu m, vai ne?) pāraugušo zāli (lija arī lietus), aizbraucu uz Depo sapirkt puķu (lavandu) stādus, mulču un mēslojumus, sakārtoju māju, iekūpināju vīraku, klausījos mūziku, mazgāju veļu. Tā bija superīga diena. Pa ilgiem laikiem - manis paša diena. Un pilnīgi brīva!

Vēl es pa vidu visam ārkārtīgi izsalku (jo dā, biju aizmirsis ēst). Un tad notika tas neparastais gadījums, kad es pats sev gatavoju glītas vakariņas. No tā, kas bija mājās ledusskapī.

Tāpēc es, saprotams, ķēros klāt brieža steikam! :D Un tas nav joks - tādu ekskluzīvu lietu man iepriekšējā vakarā mikrokoncertā uzdāvināja Alma. Iečekojiet, cik šarmanti un spēcīgi viņa saimnieko. Apbrīnojams cilvēks. Vēl es atradu plauktā tādas olu nūdeles un tomātu mērci. Tas bija vienkārši neaprakstāmi garšīgi. Un skaisti!

Man jāatzīstas, ka es ļoti reti pats sev pagatavoju kaut ko skaistu. Kaut kā ļoti liekas, ka nav nekāda jēga censties, ja gatavo pats sev. Es pat dažreiz apēdu vienkārši visas sastāvdaļas, un miers. Bet tā nav pareizi. Darīt skaisti pašam sev ir tas, no kurienes sākas vispār pašcieņa. Tas jāpatur prātā.

Ā, un vēlu vakarā vēl arī aizgāju pa Mārupi izskriet desmitnieku. Tas kaut kā šoreiz nebija viegli. Es vispār jūtos mazliet iztukšojis rezerves pēc visiem tiem skolas gala darbiem un stresiem. Bet tas ir normāli - viss iet tādā šūpolītē uz augšu un leju. Un dažreiz pat vienlaicīgi.

Labi, bet tagad

Tiekamies ceturtdien Dzintaros! Tur mans pirmais ever solo koncerts ar simfonisko orķestri.

Es būšu rozā uzvalkā un sākšu koncertu diriģējot, es atvainojos, simfonisko orķestri. Un tā nav nekāda fantāzija. Man pašam gan arī vēl šim visam jānotic.

Rīt 10:00 no rīta Spīķeros sāksies mēģinājumi ar orķestri. Tas vispār šķiet nereāli, cik īsā brīdī tādi lieli notikumi ir jāsamēģina. Bet orķestriem ir tāds grafiks. Jo viņi zina, ka visu var nospēlēt.
Centīšos visu izdarīt godam. Esmu mazliet pārnervozējies, bet arī ļoti gaidu. Ak, dzīve dzīvīte.

Uz koncertu vairs tikai kādas pārsimt pēdējās biļetes.

Mīlu un pateicos par visu, kas man dots,
Jānis

Šī ir bijusi pilnīgi crazy nedēļa, man ir tik daudz iespaidu, ka to visu nevaru tik ātros tempos nekamā iepakot. Īsi sakot, ar pārslodzes iezīmēm, es esmu veiksmīgi pabeidzis visas savas skolas gaitas Stokholmas Karaliskajā mūzikas augstskolā. Un tagad jau esmu lidmašīnā Rīgup.

Ir nokārtots eksāmena koncerts, aizstāvēts maģistra darbs un vispār - laime pilnīga. Bet, nu jā, šajas dienās pa ceļam uz mērķi gandrīz no rosības esmu apvēmies.

Par to, kā mums te gāja pagājušajā nedēļā - var noklausīties Signes Lagzdiņas brīnišķīgo reportāžu LSM portālā. Vispār nekad nebūtu iztēlojies, ka tikšu pagodināts ar tādu svinīgu uzmanību :) Ļoti forši parunājāmies.

Te ir saruna arī ar manu superīgo kursabiedri Kristīni Botros.

Es gribētu pastāstīt visu plašāk, bet nav laika te izplūst. Tāda īsta vēstule par skolas beigšanu vēl būs. Šīs turpmākās dienas te baigā rosība pa Rīgu ar gaidāmajiem Dzintariem (tas vispār būs jumtarāvējs). Bet visupirms jau, protams - ar svētdienas mikrokoncertu! Tas, savukārt, būs superpersonīgais. Tur es grasos visas jaunākās baumas izstāstīt Tev tieši ausī.

Vai Tu nāksi?

janissipkevics

A post shared by @janissipkevics

Tas būs tāds intīms jautājumu atbilžu mikrokoncerts, kurā ieejas biļete ir jaunā plate. Un tad mēs tur tête-à-tête pļāpāsim, man ik pa laikam spēlējot klavieres un nodziedot kādu “Lielo cerību” dziesmu.

Es vispār Tevi ļoti gaidīšu, jo, manuprāt, mēs supersen neesam tikušies.

Tas viss - mūsu Instrumentu studijas telpās Pārdaugavā. Šobrīd pieejami ir divi laiki - 14os un 17os, bet uz vakara koncīti ir jau teju pilns, tādēļ labāk iesaku to dienas laiku, lai nav spiešanās.

Biļeti - kas ir jaunā vinila plate plus mūsu meet&greet koncerts studijā - var iegādāties shipsea.net lapā.

Atceries, ka šodiena ir tikai šodien, un tiekamies jau sanāk, ka pēc divām dienām.

Tavs draugs un cilvēks vienā personā,
Jānis

P.S. Obligāti jāiet nobalsot pašvaldību vēlēšanās. Pēc vakardienas vēl jo vairāk ir skaidrs, ka šis Latvijai var būt eksistenciāls moments.

Ja nezini, ko izvēlēties, Tev palīdzēs šis: https://www.lsm.lv/pasvaldibu-velesanas-2025/novadu-skirotava/

Trīs lietas.

1. Ir gatava “Lielo cerību” vinila plate. To var pagaidām dabūt tikai… skatīt punkts divi.

2. Plates atklāšanas laboratorisks mikrokoncerts 8.jūnijā tuvākajiem - tikai ar mani vienu - tieši tai studijā, kur šo plati ierakstījām. Pats nospēlēšu to pilnā garumā.

3. Ja negribi lasīt tālāk, tad plate komplektā ar koncertu ir manā mājaslapā. Nopērkama tieši tagad. Divi laiki svētdienā, katrā seansā max 50 cilvēki. Papildseansu nebūs.

Un tagad mazliet izvērstāk.

Gads kopš

Neticami, bet jau gads apkārt, kopš mēs visi salijām Stricka villas dārzā. It kā viens mirklis šķir no tās dienas, bet tai pat laikā arī izmainījies tik daudz. Mani pašu ieskaitot.

Es skatos tās dienas bildes un redzu gluži citas prāta konstrukcijas Jāni Šipkēvicu. Es īstenībā tolaik biju tik ļoti noguris no pārcelšanās, pirmā mācību gada Stokholmā, lidošanas, negulēšanas, stresa ēšanas un nekustēšanās.

Man šķiet, ka es tur tai filmā (kas teju visa dokumentēta “Tru” studijā) jūtos par gadiem 7 vecāks nekā tagad. Un tieši tādēļ es vakar, braucot pāri Vanšu tiltam, nodomāju, ka no visiem sirds dziļumiem esmu tiem JUMS, kas man dzīvo līdzi pa īstam. Un nāk uz koncertu arī tad, ja gāž lietus. Un arī tad, ja es esmu noguris, jūtos nevērtīgs, bēdīgs un resns. Bet es cenšos. Jo cilvēks ir cilvēcīgs, tāda ir cilvēka daba.

Kas mainījies Tavā dzīvē pa šo gadu? Drīkst jautāt? Padalies, lūdzu.

Leave a comment

Divi seansi

Tātad mēs te ilgi domājām - kā lai atbilstoši atzīmē, ka tagad “Lielo cerību” mūzikai ir arī vinila mājas. Ar to lielo gleznīgo bildi pie ieejas. Un pats plates ripulis, starp citu, nejauši, bet likumsakarīgi būs Ukrainas un Zviedrijas karoga krāsās.

Un izdomājām, ka visprecīzākais formāts būtu supertuvs mikrokoncerts kopā ar tiem, kuriem šī mūzika visvairāk nozīmē. Protams, es gaidīšu arī tos, kam “Lielās cerības” burzmā tovasar pazibēja garām.

Mēs tiksimies zīmīgā vietā - “Tru” studijā, kur ierakstīts arī “Apgaismo mani” un īstenībā arī visi “Instrumentu” albumi, izņemot pirmo. Tur katrai lietai, lapiņai, instrumentam blakus ir stāsts, un es labprāt pirms koncerta Tevi izvedīšu nelielā ekskursijā. Man šķiet, ka tā vispār ir pirmā reize, kad tur notiek koncerts.

Par mikrokoncertu

Es tur būšu viens. Principā, pilnīgi viens. Un pats arī saviem spēkiem nospēlēšu visu albumu secībā. Redzēs, varbūt mums panesas arī vēl kādi muzikāli numuri ar Tevi, es katrā ziņā būšu gatavs pieslēgties, ja kaut kas tāds uzausīs. Bet baigi garumā nevaram vilkt, jo tai dienā telpas nelielās ietilpības dēļ esam nolikuši divus laikus, kuriem tagad katrs var pieteikties vai nu uz diviem vai pieciem.

Tur būs ļoti mīlīgs atmosfairs un paklāji, un visiem krūzēs smaržos Rocketbean kafija. Ja gribas kaut ko pie piekost (vai kādu īpašu tēju mūsu studijas kafijas vietā), to var droši paņemt līdzi. Un vēl paņemiet spilvenu, ja gribas savu dibenu kaut kā īpaši palutināt.

Trīs seansi, un kā var nopirkt biļeti

Tātad. Tieši tagad tad jādodas uz shipsea.net un jāpiesakās vienam no “Lielo cerību” seansiem. Sistēma ir tāda, ka Tu nopērc plati par 45 eur, un tur iekšā ir gan plate, gan koncerts. Kad nāksi uz koncertu, pateiksi savu vārdu un saņemsi plati. Katra būs ar parakstu, datumu un novēlējumu nākamajām paaudzēm (protams, ja Tu tici, ka vispār pēc mums šajā pasaulē kāds būs).

Tas īsumā arī viss. Es šobrīd par mazo koncertu pastāstu tikai Tev te vēstulē, bet pēc pāris dienām varbūt nokumunicēšu arī tālāk. Tāpēc pasteidzies, ja ir plāns lielākā grupā tikt uz vienu konkrētu laiku.

Ar šo ziņu droši drīksti dalīties ar saviem draugiem privāti, bet varbūt pagaidām ne publiskajā izplatījumā. Paldies! Lai pirmāmkārtām iekļūst tie, kuri visvairāk to vēlas. Un ticu, ka kāds no 2292 vēstuļu draugiem ir pelnījis būt pirmākais rindā.

“Lielo cerību” plati visi pārējie interesenti varēs mājaslapā iegādāties no 9.jūnija.

Un turpinājumā daži nākotnes koncertu plagi, kā ansis teiktu.

Update par eksāmena koncertu Stokholmā

Tiem, kas ziņo, ka grasās braukt un jau nopirkuši lidojumus. Un tiem, kas vēl tikai domā. Gribēju te noziņot, ka kopš šīs nedēļas var pieteikties ieejai uz manu eksāmena koncertu Stokholmas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā. Tas notiks 30.maijā septiņos vakarā, un tas (kā reti kas Zviedrijā) ir par brīvu - ja laicīgi piesakās ieejas kartei. Te ir saite! Uz priekšu.

Par eksāmena koncertu vairāk iepriekšējā vēstulē.

Simfoniskā gaismā

Un, saprotams, šīs vasaras lielākais notikums manā dzīvē - koncerts Dzintaru koncertzālē ar orķestri Sinfonietta Rīga. Tas būs vienkārši monumentāli, man jau tagad ir sasvīdušas plaukstas, raustās plakstiņš, un es ļoti gaidu Tevi visu to pārdzīvojumu, lidojumu un ekstāzi piedzīvot kopā ar mums. Būs arī pilna grupa un luxus viesi. Starp citu, foršo vietu vairs galīgi nav daudz.

Nu, tā. Tas pagaidām viss, tāpēc čau.

Ir 17.aprīlis, un Tu esi saņēmis vēstuli no Jāņa Šipkēvica. Apsveicu!

Iespējams, ka jau kādu laiku atpakaļ šeit kādā lodziņā esi ierakstījis savu e-pasta adresi, bet varbūt pavisam nesen. Te es rakstu par saviem dzīves novērojumiem. Par savu mazo ikdienu, kura kopā veido mūsu attiecības ar Tevi. Bet, ja vairs nevēlies saņemt šos e-pastus, skrullē uz leju un tur var atteikties. Bet paga.

Man nezin’ kāpēc gribas šoreiz sākt ar nelielu ievadu tiem, kuri te ienākuši pirmo reizi. Mums pievienojies kāds bariņš jaunu vēstuļdraugu, kuri te nokļuvuši caur citu kosmosu, jo manu vēstuli par pusmaratona noskriešanu un manām fiziski ķermeniskajām avantūrām izvēlējās pārpublicēt publiskā prese (bulvārīgā prese, tā to sauc?), tamdēļ šis slepenais klubiņš mazliet izlidoja ārpus ierastā vektora. Te ir tas raksts - Shipsea noskrējis mūžā pirmo pusmaratonu. Īpašs čau tiem, kas pirmo reizi te!

Tātad. Es dzīvoju Stokholmā jau teju divus gadus un, jo vairāk te dzīvoju, jo vairāk man gribas visādus tekstus rakstīt latviešu valodā. Un tāpēc top vēstules. Es šeit mācos Mūzikas akadēmijā, mūzikas producēšanas maģistrantūrā (tas ir ar skaņu saistīts, ne biznesu), paralēli, protams, daru tās lietas, kuras biju radis darīt arī iepriekš - spēlēt, dziedāt, komponēt un būt par tēti un vīru. Arī vīrieti, starp citu.

EXAMENSKONSERT

Šajā pavasarī notiks tāda liela lieta. Manas divus gadus ilgušās studijas ieņems mazliet episku stāvokli, jo būs paveikts kaut kas, ko es pats nebiju iztēlojies par iespējamu. Šķiet, es būšu izdarījis to, ko jādara studentam šeit Zviedrijā, lai absolvētu augstskolu.

Mans maģistra darbs ir jauns albums “EYE SEA YOU”, kurš tapis šajā gadā (iepriekšējais kursa darbs - tās bija “Lielās cerības”). Par jaunākā albuma radīšanu, skaņas veidošanu es rakstu savu maģistra tēzi (tā saka?). Un kas īpaši svinīgi - šo albumu ar mūziķiem, kuri piedalījušies ierakstā, pirmatskaņosim šeit Zviedrijas Karaliskās mūzikas akadēmijas Karaļa zālē 30.maijā.

Un tāpēc saucu es… šis ir ielūgums uz lielo notikumu!

Es būtu pats priecīgākais redzēt tieši Tevi te. Koncerts būs bez maksas, tikai laicīgi jāpiesakās ielūgumam. Tas tiks publicēts un pieteikšanās atvērta skolas mājaslapā, taču līdz tam var droši pierakstīties ar ‘INTERESTED’ šeit feisbukā, un tad, šķiet, automātiski saņemsi ziņu, kad ielūgumi būs gaisā.

Pavisam konkrēti - es uzaicinu Tevi piedalīties manā eksāmena koncertā, piedzīvot kopā man svarīgu brīdi, kā arī sanāk, ka Tu būsi pirmā/pirmais, kurš dzirdēs jaunās dziesmas.

Tas šoreiz īsumā viss.

Es palūkojos airBalticā, tur šobrīd var par 54 eiropām turpu šurpu atlidināties, tā ka attaisnojuma nebraukt īsti nav. Būs skaista diena, es apsolu. Pēc eksāmena kopā apēdīsim kardamona bulciņu skolas kafejnīcā un papļāpāsim.

Gaidīšu!

Jānis Šipkēvics
EXAMENSKONSERT
19.00
Kungasalen
Kungl. Musikhögskolan
Valhallavägen 105
115 51 Stockholm

Jo katru brīdi kāds atgriežas,

Kāds, kuru nedrīkst pazaudēt.

Kas tas bija

Jūsu bija nereāli daudz! Un tas karstums.

Kas tas bija? Tas bija tā garīgi, bet arī ķermeniski. Kā to vispār nosaukt?

Valmiera, paldies! Rīga, pateicos! Paldies, ka varējām kopā sanākt un sajust, kā sirdis uzelpo un ieelpo. Kardiovaskulārs rituāls. 🫀

Šie koncerti, manuprāt, tika piedzīvoti mazliet (bet būtiski) atšķirīgi no iepriekš piedzīvotā. Man tas bija svarīgs solis tuvāk kaut kam īstam un nākotnīgam. Tādam jaunam žanram, kurā vēlos ieiet.

Dzīve ir skaista. Lai arī turpmāk mums katram blakus ir kāds, kuru nedrīkst pazaudēt.

Noslēguma vietā

Paldies Tev miljono reizi par to, ka Tu man dod darbu. Tikai dēļ pārdotajām biļetēm un ierakstiem es varu sevi saukt par mūziķi, jo cita iztikas avota man nav. Un esmu ārkārtīgi laimīgs. Tā ir baigā privilēģija.

Tieši šī iemesla dēļ - ar lielu lepnumu tieši Tev gribu ļaut zināt savu vasaras sapni numur viens.

Simfonisks turpinājums

Dzintaru koncertzālē

19.jūnijs 19:00

Jūrmala

SHIPSEA un Sinfonietta Rīga

Diriģents Normunds Šnē

Tu palīdzēsi manām mūzikām augt, ja nopirksi biļeti jau tagad - sev. Un pastāstīsi par to draugiem.

Paldies Tev! Tiekamies tur.

Jo mīlestībai brīvdienu nav,
Jānis
17.feb. 7:17, Stokholma

Laura!

Es šodien esmu tik laimīgs kā - es neatceros - kā tāds mazs bērns priecājos.

Es jūtos sasniedzis kaut ko tik būtisku. Vienkārši kaut ko tik viennozīmīgi saprotamu. Uzvaru - pār sevi, pār laiku. Savienojies ar ķermeni. Tā kā svarīgu maču uzvarējis - tik skaidri tas ir saskatāms. Manā dzīvē, manā ikdienā un darbā tas notiek tik reti!

Šī ir balss ziņa, ko es nosūtīju pavisam nesen. Tas audio ir vēstules beigās. Bet nu par visu pēc kārtas.

Svētdienas pēcpusdienā Stokholmā noskrēju garāko distanci līdz šim - savu pirmo pusmaratonu. Man tas bija baaaigi liels un svarīgs notikums. Uzvara. Pastāstīšu, kāpēc.

Kopš vasaras

Es nezinu, kāds madžiks notika vasarā, bet es vienkārši nolēmu mainīt attieksmi pret savu ķermeni. Un mainījās ne jau tikai ķermenis, bet varbūt pat vēl vairāk - tas, kas iekšā ķermenī. Prāts nomierinājās, mērķi sāka doties rokā. Vairs nešķita, ka visam ir par maz laika, lai arī iepriekš sportam man neatlika laika tieši šī iemesla dēļ. Ka nav laika.
Es tagad vismaz pāris stundas kustībai veltu piecas dienas nedēļā. Tas ir liels laiks! Un noteikti sanāk, ka strādāju mazāk, bet izrādās, ka rauties tik daudz nemaz nebija nepieciešams. Es vienkārši atradu, kā sevi vienmēr galēji nodarbināt. Es daru mazāk un izdaru vairāk.

Cilvēkjauda

Es pieļauju, ka esi dzirdējis par Lauru Dennler. Tātad, mēs ar Zani Lauru satikām Šveicē uzreiz pēc Līgo. Tā bija tāda pusnejauša, bet ļoti vērtīgā satikšanās, kurā mēs vienkārši runājāmies par visām tām fiziskajām un gara lietām, par to, cik trausls un spēcīgs vienlaikus ir cilvēka ķermenis. Un vēl par to, kā pēc trīsdesmit-četrdesmit gadu sliekšņa ir citādāk jāpieskata sava miesa, sirds, asinsvadi un smadzenes - ja gribas būt foršiem (un dzīviem) vecāki saviem bērniem arī nākotnē. Un galu galā - patikt sev.

Nu, lūk. Redzot Lauras un Mišela (viņas vīra) ikdienas rutīnu, kaut kas noklikšķēja arī mums ar Zani. Bet jo īpaši man, jo es kopš pārcelšanās uz Stokholmu biju savu ķermeni nokāvis līdz bez piecām kliņķim. Ar visu to lidošanu divreiz nedēļā, negulēšanu, paviršu ēšanu, saldumiem kā pretstresa līdzekli un tamlīdzīgi. Bez alkohola un cigaretēm. Ja tas vēl būtu pa virsu, šīs vēstules, iespējams, nebūtu.

Vienkārši jākustas, bet tas jau vispār nav vienkārši

Bet labi, es negribu te neko baigi sprediķot, vienkārši galvenokārt gribēju pateikt, ka ir bijis baigi sūdīgi, un tomēr ir iespējams tās lietas mainīt. Es aizgāju uz slodzes testu, uztaisīju pilnu asins ainu, sāku skriet un trenēties ar svariem. Kaut kā viss pamazāk sāka kārtoties. Nedrīkst sapriecāties, bet nedrīkst jau arī iebāzt kaut kur maisā savu gandarījuma sajūtu.

Pirmie mēneši viennozīmigi ir vispretīgākie. Tu pavisam skaidri apjēdz, cik tālu esi no tās sajūtas, kā potenciāli varētu būt. Es gadiem ilgi atceros to domu, ka “nu, šitik tizls es vēl neesmu juties nekad”. Un tā arvien un atkal.

Tad tagad es varu teikt, ka noteikti esmu ātrāks, stiprāks un mierīgāks kā pirms pieciems gadiem. Iespējams, arī veiklāks kā pirms desmit un divdesmit. Bet viss jau turpinās.

Kopīgāk

Man ienāca prātā, ka varbūt tas arī Tevi var kkā iešūpot, un mēs varam kādreiz par to papļāpāt. Vai arī varbūt Tu vari padalīties ar trikiem, kā esi sevi izvilcis/izvilkusi no pļuru purva ārā. Lūdzu, padalies, tas kādam var būt super būtiski. Kurā rindkopā no mana stāsta Tu esi?

Leave a comment

Vari droši piesekot maniem ikdienas skrējieniem Stravā.
Tāpāt es arī sāku domāt, ka mēs kādu vakaru vai rītu varētu kopā izskriet pa Uzvaras parku, kad esmu Rīgā. Un tad jau viss lēnā garā sakārtotos. Būs forši. Ieķeksē te, ja Tev būtu vēlme pievienoties.

Misters pusmaratons

Par pašu skriešanu un arī konkrēti par to divdesmitdieka skrējienu man arī būtu ko pastāstīt sīkāk. To es varētu nākamreiz - esmu jau tagad dažus tipus un trikus iekrājis. Ir daudz foršu fīču, kas var palīdzēt gan to lietiņu iemīlēt, gan izkaifot. Un nesatraumēties. Un nepamest.

Es biju priecīgs padalīties ar šo stāstu. Prieks, ka nāca tas lielais, konkrētais sevis pārvarēšanas notikums - pusmaratons, kas tagad ļauj mazliet uzsist uz pleca un justies, ka ir mazliet ok to arī pateikt skaļi. Izkliegt sajūsmu vēstulē, tā teikt.

Noslēgumā

Reku, tā balss ziņa, ko sūtīju Laurai. Turpat arī Lauras atbilde.

Ja var būt patiesi izjusta reklāma viņas veikumam, Lauras podkāstam “Cilvēkjauda”, tad te tā ir. Un nepalaid garām brīdi, kad ik pa retam Laura izsludina pieteikšanos apmācībām - gan pāriem, gan individuāli! Esmu totāls viņas attieksmes fans!

Labi, ziņojuma beigas.

Speciāli Tavam gribasspēkam
no Stokholmas -
Jānis, četrdesmit divi

P.S. Tev šoreiz izdosies.

P.P.S. Starp citu, <3 koncerti šajā nedēļas nogalē Rīgā un Valmierā. Saites uz biļetēm iepriekšējā vēstulē.

Es šonakt pamodos pusčetros (nejaukt ar pus4rāpus) un, iekšējas trauksmes vadīts, mēģināju to pārmanifestēt kā 3:30AM kluba pirmo soli.

lolthatsfunny000

A post shared by @lolthatsfunny000

Sveiciens visiem 34.janvārī.

Ak, visiem nē, īstenībā tieši Tev

Grūti saprast, vai mēs runājāmies tikko vai ļoti sen, bet, iespējams, tam nav nekādas nozīmes. Šī būs vēstule par vēstuļu draugu eglīti, kura norisinājās pērnā gada 17.decembrī un negaidīti izvērtās par vienu no foršākajiem koncertiem manā pagājušā gada koncertu pieredzē.

Kā ierasts, telpas šādās reizēs nav lielas, tāpēc pieteikšanos mums bija jāstopē jau ap 140. Un kaut kā gribētu to mikrokosmosu tā arī noturēt - lai ir tiešām ģimeniska sajūta, bet tas, protams, nozīmē, ka daudz būs tādu, kuri gribēja, bet netiks. Tā būs arī turpmāk.

Ja Tu gadījumā biji klāt, varbūt vēlies padalies ar kādu sev svarīgu brīdi, ko atceries no tā laika un/vai vakara. Lai tiem, kas nav vēl nekad vēstuļu koncertā bijuši - rodas mazliet apjausma par to.

Leave a comment

Par pašu notikumu (bildes un saite)

Nezinu, ko par to daudz teikt. Man šķita, ka šogad būs jāizlaiž, jo esmu pa pusei prom un slodze vispār bija nenormāla, bet kaut kā pēkšņi nāca tāds babams, ka tomēr baigi vajag. Nedrīkst izlaist. Un tas gads šķita tāds, kurš jāapliecina ar pateicības pilnu vakaru. Ir jāsadziedē sāpīgais, kas mūs skāris, jānosvin tas, ka joprojām elpojam, ka joprojām ir jumts un miers virs galvas. Un tas, ka mums ir idejas. Mums joprojām visu ko gribas paveikt. Kopā.

Detalizētāk, ja kāds vēlas - droši iekomentējiet, bet vislabāk jau laikam runās bildes. Par tām - neizsakāms paldies Lindai Lorbergai. Nezinu, cik ilgi šī saite darbosies, tāpēc, ja kāda bilde īpaši mīļa, to drīkst izkopēt ārā. Ja publicēsi, lūdzu, noteikti norādi autori.

Protams, īpašs guvums no šī vakara bija katra iesūtītie domu dārgumi - gada mīļākā grāmata, albums, podkāsts un tādā garā. Par šo varētu izvērst veselu pētījumu, bet šoreiz aprobežosimies ar iespēju to visu kopā paskatīt ikkatram no jums. Šeit pievienoju failu ar visām atbildēm (bez vārdiem un telefona numuriem). Lai notiek iedvesma!

📂 vēstuļu aptauja.pdf

Liels paldies arī Zuzeum komandai - Katrīnai Jurkevicai un Ilzei Baumanei jo īpaši.

Balss un arfa

Ja gadījumā šonedēļ esi Stokholmā, priecāšos Tevi redzēt koncertā/sarunā, ko veidojam kopā ar zviedru arfisti un dziedātāju Annu Jalkeusu. Anna ir absolvējusi džeza nodaļu Teksasas universitātē un šobrīd strādā par pasniedzēju Zviedrijas Kariskajā mūzikas akadēmijā, kur šobrīd mācos es. Nereāli prasmīgs un iejūtīgs mūziķis. Mēs kādu laiciņu darbojamies dueta formātā un nolēmām to šajā pavasarī divas reizes to pārvērst koncertdiskusijā. Pirmā jau šonedēļ KMH Nathan Milstein zālē 6.februārī.

Laipni lūgti visi, kas šajā pusē - vienalga, vai ar muzikālu pieredzi un aktuāliem jautājumiem par dueta dabu, vai vienkārši vēlaties sirsnīgu stundu kopā ar divām balsīm, arfu, klavierēm un looperi. Un mūsu stāstiem. Un kas zina - varbūt arī Tu vēlēsies mums pievienoties uz skatuves. Tas viss notiks brīvas sarunas formā.

Sirds un <3 forma

Protams, nākamnedēļas beigās mums ir arī Rīgas randiņš. Un Valmieras randiņš. Nezinu, cik labās vietās vēl biļetes pieejamas, bet iemetu saiti te. Priecāšos tikties! Šajos koncertos būsim pilnā sastāvā un ar jaudīgu kardiošovu. Ak, un vēl varbūt Tev būtiski - Rīgas koncerts ir stāvkoncerts, savukārt, Valmieras - sēdošais. Pastāvēs, kas neapsēdīsies, tā teikt.

Labi, birdie, paldies, ka esi ar mani. Es tiešām novērtēju to komandas sajūtu, kas mums kopā ir. Tiekamies nākamreiz. Klātienē vai attālēm.

Jānis
Stokholmā, viesistabas dīvānā, 5:33 no rīta
Jap, es šo rakstīju divas stundas

Jā, tas ir pilnīgs ārprāts, bet šī gada pirmais mēnesis tūdaļ jau būs nodzīvots. Es arī esmu šokā.

2024 // beigas

Man jau ir apnicis brīnīties, kur ikdienā paliek laiks, sūdzēties, ka nezinu, kā lai visu paspēj un tādā blabadiblā garā. Es to visu paturu pie sevis. Tā ir šīs dzīves īpatnība, kas mums katram ir zināma, un katra paša darīšana, kā tiekam ar to galā.

Nevari neko paspēt? Tizli. Pats vainīgs. To var mainīt. Un neviens cits kā tikai Tu pats. Ir neparasti forši teikt, ka es kaut kā esmu labi iekārtojis savu ikdienu tā, ka bez sirdsapziņas pārmetumiem ļaujos bezdarbībai tik, cik vēlos. Ne vairāk. Un tad, kad strādāju, tad daru to uz 100%. Un ir laiks miegam, ir laiks kustībai un draugiem. Jā, draugiem ir ļoti svarīgi atrast laiku! Jo vairāk Tev gadu, jo svarīgāk tas kļūst. Jo arvien mazāk tas notiks pats no sevis. Tici man.

Un tātad - laiks no oktobra arēnas līdz decembra pēdējam cirka koncertam pagājā pilnīgā ārprātā. Tas nebija viegli, tas bija intensīvi, ik pa laikam smieklīgi. Arī radoši laikam, bet arī pārāk traki. Tas paņēma daudz, un es ļoti noguru no visa. Decembra beigās jutos iztukšots, vairāk atdevis nekā saņēmis. Dažas brīvdienas ap gadu miju atdeva mieru, bet vēl tam pa vidu bija visādi satraukumi par tiem Zelta mikrofoniem, un tas sāka šaut ārā pēdējos drošinātājus.

Izturēju.

2025 // sākums

Es izturēju tikai tāpēc, ka jūlijā sāku skriet. Un vingrot. Bišķīt jēdzīgāk arī ēst. Līdz ar to sakārīgāks miegs, bet ne vienmēr. Grūtākais tādos stresa periodos ir tieši tas, ka nav spēka atpūsties. Tev ir stunda, piemēram, kuru varētu pagulēt, bet Tu nevari bez telefona. Šķiet, ka kaut ko palaidīsi garām. Un es noskrollēju. VISU. BRĪVO. LAIKU.
Stulbums, nu.

Bet labi, ar to visu var darboties un pretoties, meklēt ceļus, kā dzīvot. Un pārsvarā tās metodes ir fiziskas. Fi - zis - kas!

Tu vari man pieslēgties Stravā, ja gribi. Varam viens otru pabakstīt jauniem sasniegumiem.

Ko darīsi <3 dienā?

Kad mēs tiekamies, kad mēs tiekamies?

Lūk, februāra mīlas mērķis. Šie varētu būt diezgan skaisti vakari. Es būšu Tavā rīcībā divos vienīgajos <3 koncertos, tie notiks Rīgā 14/02 un Valmierā 15/02. Spēlēsim ļoti pilnīgā sastāvā - ar abām neiedomājami šarmīgajām balsīm - Unu un Gabriēlu, Miķeli Putniņu (ģitāras un balss), Kārli Jostu (bass un balss), kā arī pilnīgi svaiga atklāšanas epizode solās būt Rūdolfs Daņiļevičs pie bungām. Rūdolfs spēlē ar Kautkaili, līdz ar to man viņš patīk a priori.

Tiekamies vēstulēs

Es rakstīšu drīz vēl vienu par to, kā mēs aci pret aci 17.decembrī satikāmies Zuzeum. Tas bija ekskluzīvs vakars, un tas būtu pelnījis mazliet plašāka komentāra no manas puses. Bet arī no Tavas, ja biji klāt - varbūt ieraksti savas sajūtas vai pārdomas. Vai jautājumu nākamajai vēstulei.

Leave a comment

Paldies, ka šitik tālu izlasīji. Nākamreiz būs vēl tālāk.

Jānis
Stokholmā
KMH foajē pl.18.13

Man pirms pāris nedēļām tapa pilnīgi skaidrs, ka mums šogad šis tomēr ir ļoti nepieciešams.

Tāpēc arī šajā gadā uzaicinu Tevi uz SHIPSEA Ziemassvētku eglīti, lai pabūtu kopā ar mani un tiem, kuri vissirsnīgāk lasa vēstules. Lejā ir saite, lai pieteiktos. Šoreiz pieejamas 70 vietas.

Priecāšos Tevi satikt 17.decembra vakarpusē Rīgas centrā. Palūko savā kalendārā un piesakies tikai tad, ja tiešām zini, ka tiksi, lai nav tā, ka cits kāds paliek aiz strīpas. Līdzi, kā vienmēr, jāņem savs svētku miers. Der arī nemiers, bailes un skumjas. Ar to visu mēs kopīgi tiksim galā.

Aizmirsu, vēl noderēs arī maza jauka lieta vai gardums - laimes akai (atkal būs tāda bērnības tipa loterija). Bet, saprotams, šis nav obligāti.

Tāpat kā iepriekš, es ļoti priecāšos, ja varēsim viens otru iepriecināt ar mazu priekšnesumu. Tas var būt arī pieredzes stāsts, jocīgs sapnis vai spontāni radies dzejolis. Pilnīgi nemaz ne obligāti, bet katrā ziņā - tas būtu tik forši!

Kā vienmēr - visiem par izpausmi būs maza, bet īpaša dāvana no manis.

Var ņemt savus ēdamlabumus līdzi, bet būs turpat arī kafejnīca, kur varēs fancy kūciņas un dzērienus iegādāties.

Tāpat darbosies arī Shipsea veikaliņš :)

Tiekamies pie manis,
Jānis

SAITE: https://forms.gle/Azpi4setAK8u2Ty98

P.S. Lokatīvas dabas detaļas un apstiprinājumu e-pastā saņems visi, kuri būs laikā uzspējuši pieteikties. Lai veicas un tiekamies!

Jo tajā būs arī daudz gaišuma un pateicības. Šajā vēstulē es vēlos godināt kādu ļoti īpašu klausītāju.

Kaut kas vairāk par vienkārši vairāk

Mīļie mani vēstuļu draugi. Šo gadu laikā mūsu pulks ir audzis arvien daudzskaitlīgāks, stiprāks un joprojām tuvinošs. Patiess, personīgs.

Man nav tā līdz galam skaidrs, kas ir tas, kas aicina Tevi te būt. Lasīt tagad šo vēstuli, tikties koncertos un citos kopīgos brīžos. Bet nojausma ir - tas nav tik daudz par kaut kādām muzikālām tēmām, dziesmām vai mani, bet ir tāds kopīgs vērtību, pārdzīvojumu, piedzīvojumu dalīšanas rituāls. Es redzu Tevi sevī un ticu, ka Tu caur mūsu mazo komūnu - sevi. Es esmu vienkārši spoguļotājs un savelku kopā līdzīgi domājošos.

Tāpēc jo sāpīgi uztvēru ziņu, ka negaidīti esam zaudējuši vienu no visspilgtākajiem stariem no mūsu siltās gaismas spektra.

Viens mūsējais ir prom

Lāčplēša dienā no šīs Saules uz mūžīgo pasauli pārcēlās mūsu draugs, grafiskais dizainers, mūziķis, tiesību aizstāvis, Kaivas vīrs, divu dēlu tētis, pats arī brālis un dēls - Jānis Uplejs. Man joprojām grūti šo ziņu savienot ar realitāti, jo Jāni zināju jau ilgāku laiku - vienmēr, vienmēr blakus visam, ko darīju mūzikā - tur bija viņš ar savu gaišo smaidu un iedrošinājumu, atbalstu.

Sāksim ar to, ka es dzīvoju pastāvīgās šaubās par to, ka tam, ko daru ir liela jēga. Bet ok, esmu sapratis, ka tas ir mans darbs un tā ir daļa no šī darba būtības. Vēl vairāk vienmēr esmu bijis skeptisks, ka tam, ko es daru var būt fani - esmu kautrējies no tāda apzīmējuma. Bet, ja ir viens cilvēks, kurš iemieso(ja) šādu absolūtu gara radniecību, klātbūtni gan katrā svarīgākajā koncertā, gan attālināti, tad Jānis bija šis IDEĀLAIS KLAUSĪTĀJS. Un klausītājs ir pārāk šaurs apzīmējums tam - tas ir cilvēks, kurš pārstāv lielāku, mistisku matēriju, kamdēļ, piemēram, es vispār daru to, ko savā dzīvē daru.

Zinu, ka, tāpat kā katrs no mums, Jānis meklēja savu īsto ceļu, sūtību, atzinību. Ja Tu, Jāni, šo lasi no saviem debesu augstumiem šobrīd, lūdzu zini, ka Tava būšana ir cēlusi spārnos mani, Tava līdzdalība, milzīgā mīlestība un atbalsts ir bijuši ļoti nozīmīgi manā šaubu pilnajā radošajā ceļā.

Noslēguma vietā

Dievs, dodi Jānim mūžīgu mieru. Ļauj mums tālāk nest viņa draudzīgo, silto, mazliet naivo dzīves redzējumu. Ir bijusi liela laime to piedzīvot. Un vēl dodi mums sirdsgudrību novērtēt to, kas mums joprojām ir. Un godam dzīvot katru dienu, ko esi mums atvēlējis.

To sakot, es gribētu aicināt uz divām lietām.

1. Arī šogad sanākt uz kopīgu Ziemassvētku eglīti. Par datumu, vietu un pārējām detaļām uzrakstīšu nākamnedēļ.

2. Atbalstīt Jāņa mīļo Kaivu un abus puisēnus ar to, kas katram pieejams. Ar vārdu un apķērienu to varēsiet izdarīt mūsu eglītē. Materiāli - saprotams, ka arī tāds atbalsts šajā laikā būs ārkārtīgi noderīgs. Pievienoju saiti zemāk.

   Palīdzība Kaivai un bērniem.

Lai gaisma un mīļums turpina pierādīt savu lielo varenību šajā dažkārt tik pēlēki bezjēdzīgajā pasaulē. Lai katram no mums pietiek vērības pamanīt to mīlestību, kas nepārtraukti dzīvo mums blakus. Pat, ja tumsā to grūti samanīt. Jo katra nakts reiz satiek rītu. No miera uz mieru.

uplejs

A post shared by @uplejs

Paldies, ka uzklausīji! Un uz tikšanos jau drīz.

Mīlestībā,
Jānis

P.S. Kaivas vēstule.

Runā arēna Rīga

Tas bija kā uzkāpt lielā kalnā, kur pašā augšā ir super skats, bet arī baigais vējš un saviļņojums, tāds, ka pilnīgi var arī no kātiem nogāzt nost. Un sasisties jau arī var.

Nākamajā pēcpusdienā secināju, ka Runā Rīga, iespējams, bija viens no būtiskākajiem koncertiem manā dzīvē līdz šim. Noteikti ne viegls, prāts cīnījās ar lielu ideju apjomu, ko visiem kopā bija jāaptver, daudz detaļu katram atsevišķi jāatceras, bet devām ārā visu, kas iekšā dun.

Pusi koncerta centos iejusties, otru pusi centos savaldīt kaut kādu stihiju, kas bija modusies.

Es skrēju un dejoju it kā nebūtu rītdienas. Es pirmo reizi biju nosvīdis aumaļām, un tas bija kaifs.  Tas bija citādak kā jebkad iepriekš. Es jutos kā savvaļas zvērs. Un tā bija laba sajūta.

Darīsim tā vēl.

Paldies par to

Man ir miljons pateicības. Te dažas būtiskākās.

Reinim Sējānam, kurš nekad nav apstādināms un manā dzīvē ir absolūti neaizstājams.

Gatim Zaķim, kurš mūs satur kopā.

Līvai Pētersonei-Kļaviņai, kuras gaismā “Instrumenti” ir izauguši par superspēcīgas šķirnes stādu. Šajā vienā cilvēkā ir bijusi viss grupas menedžments, tā rūpes, varenība, prasmes un tā attīstība teju 15 gadu garumā.

Aināram Pastaram, kurš mūs ieceļ tādā skatuvē, kurā valda kaut kas no citas realotātes. Ainārs ar gaismām pabeidz mūsu iesāktās dziesmas.

Kompānijām UBS (skaņa) un NA (skatuve/gaisma) - tās ir neapšaubāms fundaments, uz kā mēs visus šos gadus esam būvējuši savas radošās ieceres un sapņus.

Šeit minētie cilvēki un organizācijas ir vienoti kopš “Instrumentu” pirmā lielā koncerta Arēnā Rīga 2011.gada 10.decembrī.

Un šī gada pietura ir tikai pietura. Mēs braucam tālāk.

Atsauksmēm un ierosinājumiem

Es nezinu īsti, vai Tev sanāca būt klāt arēnā? Ja Tu biji, pirmkārt, paldies. Šāds milzīgs kuģis pieprasa cilvēku jūru, kurā peldēt.

Un īstenībā man būtu super interesanti uzzināt, kuri bija Tavi top 3 brīži - jebkādās disciplīnās. Vienkārši, kad sajuties visforšāk. Ieraksti te, lūdzu.

Leave a comment

Un tālāk būs sekojoši

Un, ja Tu biji klāt, tad šis Tev nav jaunums un, iespējams, biļete jau kabatā, bet, jā, mēs arēnā izsludinājām Ziemassvētku tūri, kurai biļetes šobrīd var nopirkt tikai tie, kas bija arēnā un zina kodu. Man tika dota atļauja par šo kodu un saiti uz biļetēm atklāt arī vēstulē. Publiski tirdzniecībā tas parādīsies tikai pēc nedēļas.

Tātad. Tuvākajā laikā albumam Priecīgus būs turpinājums, otrā daļa (drumroll…) - Ziemassvētkus. Abi albumi tagad iznāks vinila dubulplatē. Un šīs visas dziesmas mēs nospēlēsim 6 koncertos decembrī - Cēsīs, Rēzeknē, Liepājā un Rīgas cirkā.

Datumi ir te.

Un slepenais kods ir ARENARIGA.

Lai Tev izdodas biļetes sagādāt visiem, kuriem turp jānokļūst. Man šķiet, ka būs tāds silts un nebijis piedzīvojums mazliet sendienu un Cosmos garā :)

Es ceru, ka tiekamies!

🎠🎄

Es pats

Es pats šonedēļ pazūdu ar ģimeni nelielā sajēgas atgūšanas atvaļinājumā. Pēc 2 nedēļu prombūtnes Instrumentu gatavošanās nometnē (es viens pats dzīvojos pa Rīgu) bērni un Zane mani tomēr vēl atpazina. Paldies viņiem par izturību. Un mīļojošo mīlestību.

Nākamnedēļ plānoju uzrakstīt vairāk par piedzīvojumiem arēnā, kā arī esmu hands on atbildēšanā uz visām neskaidrībām un atsauksmēm, ja tādas radušās Tev sestdienas Runā Rīga koncerta sakarā. Savu jautājumu, pārdomas vai novēlējumu atstāj šajā kastītē:

Leave a comment

Saziņojam drīz. Un, ja Tev šķiet, ka šo varētu būt gribējis izlasīt kāds, kurš nezina, ka es ik pa laikam rakstu, drīkst pastāstīt. Ja vēl neesi pats pierakstījies, tad šis varētu būt labs brīdis. Es, protams, nezinu.

Dziesmu saraksts noslīpēts, gaisma, skaņa, blīkšķi, video, pārsteigumi un viesi - šķiet, viss savās vietās. Bet tagad es esmu palīdis zem segas, ielicis cepties maizi krāsnī, rakstu šo un mazliet tomēr ir tas lampu drudzelis, nenoliegsi. Bišķīt gribas ierušināties un līdz pavasarim nelīst laukā :)

Tas šķiet ne-re-ā-li. Tik ilgi par to domāts, prātots. Un nu jau divas nedēļas es esmu dzīvojies pa Rīgu - pilnīgā Instrumentu karuselī. Pagājušajā nedēļā no rīta līdz vakaram studijā ar visiem mūziķiem, sestdien baudīju rudeni Vidzemē.

janissipkevics

A post shared by @janissipkevics

Svētdien grābu lapas.

Un šonedēļ jau pilnīgā turbo. Sajūta kā kosmosa raķešu stacijā, kur uguņi jau kurinās, visi mazliet aptrakuši skrien un sagatavo visu, visu. Mums ir megalaba komanda. Instrugrams rīb un grab no reportāžām, ja ir interese iesnīkot.

starfmlatvia

A post shared by @starfmlatvia

Aiz muguras trīs dienas ģenerālmēģinājumu, šodien bija brīvs. Ceturtdienā tikai agrie radio - Skonto un Radio Tev. Rīt arī vēl puslīdz mierīgs rīts - LTV Rīta Panorāma, Radio SWH un Piecinieks. Un tad jau braucam lūkot arēnas skatuvi - tur ciemosies LTV Kultūras ziņas. Tad ievelkam elpu un vakarpusē sākam mēģinājumus īstajā mērogā.

Trīs lietas

Es kā šodien atceros, kā 2007.gadā (ceru, ka ar gadu nekļūdos) dienu pirms Cosmos lielā koncerta mīņājāmies ar Reini gar arēnas skatuvi - viss šķita neaptverami. Reinis uz skatuves mēģināja cepures triku - viņam tādā neredzamā diedziņā nolaidās Džeksona hūtīte Billie Jean laikā. Un, protams, ēnu teātris. Vai atceries?

Tad 2011.gads un Instrumentu debijas albums. Debijas albums, pilnīgi psihopāti. Atradu jūtūbā šitādu video.

Šī ir trešā reize, kad paši rīkojam arēnas koncertu. 47h līdz startam - un ir trīsas, un joprojām liels vilinājums pārspēt iepriekšējās reizes. Nu, sajūtas ziņā! Bet varbūt arī ar kādu pilnīgi nepieredzētu brīnumu. Un kārtīgi izbaudīt.

Es ceru, ka mēs tiekamies. Godīgi saku, ka šādas koncertpieredzes manā (un mūsu?) mūžā nenotiek bieži. ŠIS IR PA ĪSTAM. Un es nezinu, kad tuvākajā laikā piedzīvosim kaut ko tādā mērogā atkal. Ja Tev vēl nav biļetes, tad tā steigšus jāiegūst šeit. Ja nu atkal jāgaida 13 gadi? Tur var sanākt gruzis.

Pēc tam gribēšu dzirdēt Tavus iespaidus! Tiekamies!

Labsira. Lai kur Tu būtu, es Tevi jūtu!

Sirsnīgi sveicieni no Pārdaugavas un rajona,
Šipīts

P.S. Starp citu, maizīte tikko izcepās! Un supervienkārša recepte. Par to gan nākamreiz.

P.P.S. Šī būs otrā dziesma koncertā. Pirmo, man šķiet, var jau iedomāties.

Ā, un vēl starp citu, Mūsdienām jauns viģiks.

Cik interesanti, ka tāds random datums mums katram dzīves laikā kļūst par kaut ko tik īpašu. Tāds mīļš un savējais man ir pilnīgi kantains un bez atskaņām - divdesmit septītais nulle astotais. Tas vienkārši vienmēr būs manējais.

Stokholma, 27.08.2024.

Šorīt Zane ļoti agri cēlas un bija aizgājusi uz vingrošanu. Es pamodos kopā ar bērniem, Kristaps jau nokāpis no otrā stāva gultiņas, knosās gar Jūnu.
- Dēliņ, vai attaisīsi lūdzu viesistabas durvis, lai gaismiņa ienāk?
- Es nevaru taisīt vaļā, jo tur ir Tavs pārsteigums!

Tas bija kaut kas šitāds un ļoti, ļoti mīļš. Abi divi pa klusos uzgleznojuši. Man sirds izšķīdusi.

Vasaras pārrāvums

Es nerakstīju, es zinu. Pirmkārt, paldies par laiku, ko devi, lai es atjēgtos. Es nezinu, vai Tu to devi, vai es vienkārši ņēmu. Tu vienkārši biji - es ceru, ka dzīvoji foršu vasaru, nedomājot, kur es esmu palicis. Tam vispār patiesībā nav būtiskas nozīmes, es esmu atpakaļ ar visām savām vēstulēm un vajadzību rakstīt. Kopš jūnija, kad tiku līdz pirmā mācību gada beigām Stokholmā un pie reizes arī biju iztērējis visas savas pasaules baterijas, nobeidzu savu skumšanas terapijas pirmo pašsamiksēto albumu “Lielās cerības”, ir pagājis kāds labs laiciņš. Es biju ļoti iztukšots, gads bija nereāli grūts, albuma veidošana diezgan stresīga un mēģinājumi koncertam - intensīvi. Bet citādi laikam nebija iespējams, un tas viss ļoti atbilst tai mūzikai, ko sapakojām “Lielajās cerībās” iekšā.

Atceros, atklāšanā, skatoties filmu par albuma tapšanu secināju, ka izskatos pēc skumja, noguruša un ilgi pie datora sēdējuša pusmūža vīrieša. Daudz kafijas, maz miega, augsts kortizola līmenis asinīs. Baigi negribējās tā turpināt. Un ceru, ka pa vasaru esmu nomainījis savu domāšanas (un rīkošanās) formulu.

Pamīšus ar vainas apziņu par pazušanu, tiklab esmu teicis sev, ka tas ir normāli, ja man vajadzīgas dienas, nedēļas klusēšanai, un tas ievilkās diezgan pamatīgi. No tādas pusdepresīvas tukšuma sajūtas pēc lielajām cerībām, es esmu nokļuvis ļoti labā punktā. Es neteiktu, ka nokļuvis atpakaļ, drīzāk tādā punktā, kādā vēl nekad neesmu bijis. Līdz ar to jāsaka, ka klusēšana reizēm nāk par labu, viedokļa pietaupīšana, nesteigšanās kaut kā sevi noformulēt, analizēt, nospraust mērķus. Esmu bijis abstrakts, kluss un nogaidošs. Tas viss ar mani notika šovasar, tas bija baigi iespaidīgi, un es noteikti par to pastāstīšu tuvākajās nedēļās.

Uzmini, uzmini

Šodien ir mana četrdesmit otrā dzimšanas diena, un es esmu laimīgs ruksis. Esmu bezgalīgi pateicīgs par to mīlestību, kas man dzīvo līdzās, par tiem draugiem, kurus apskaujot man ir asaras acīs - par to, cik forši var būt cilvēki. Mīlu savu ģimeni, mīlu visus tos patiesi sirsnīgos cilvēkus, ko satieku pēc koncertiem, vēstuļu pasākumos, zinu, ka tās lietas notiek pa īstam.

Šis rudens, šis jaunais mācību gads būs citādāks. Gan Tev, gan man. Es apsolu. Nākamajā vēstulē vairāk par “Instrumentu” jaunajām dziesmām un to tapšanu. Pagaidām pielikšu šo.

Rakstīta KMH skolas 103. klasē pagrabstāvā, pa vidu trakam virpulim, bet reizē ar ārprātīgā pateicībā par to, cik ļoti man ir noveicies, ka vispār šo varu darīt.

Skauju un tiekamies!

Tavs vēstuļu draugs no Stokholmas