Tā. Te ir brīdinājums par mazliet inspirational blabadibla. Ja gadījumā Tev šodien ir augsta jūtība pret dzīves pamācībām, tad te sākas riska zona. Šī nav alkoholiķa dienasgrāmata, nav tā, ka pirms 1000 dienām skaidrā, es biju 15k dienas pālī. Bet šo un to par atkarību dabu es, šķiet, tomēr esmu sapratis.
Es zinu, ka šī ir tāda ļoti slidena tēma, par kuru lasīt var būt ļoti besīgi un uzvelkoši. Apzinos, ka tāda prātuļošana, cik šausmaina ir šī briesmīgā viela, nevienam nav nepieciešama. Šis teksts vispār nav tam domāts.
Man vienkārši šķita svarīgi piefiksēt savas sajūtas pēc būtiska tūkstoš dienu gara eksperimenta, kurš ieviesa ļoti manāmas pārmaiņas manā ikdienas dzīvē. Un, ja kādai vai kādam, kurš kādu laiku jau ir bijis līdzīgās pārdomās, šis var nest kādu atziņu (vai vēlmi kaut ko pamainīt ikdienā) - tas būs ļoti forši.
Tikai, lūdzu - ver ciet šo tabu laicīgi, ja rodas sajūta, ka es uzbāžos ar kaut kādu savu patiesību. Mēs varam šo nodaļu mierīgi izlaist.
Pirms es turpinu
Gribēju pastāstīt, ka rakstot šo vēstuli apjēdzu, ka rakstāmā ir mazliet par daudz vienai vēstulei. Tāpēc domas sadalīju divās daļās. Šis ir iesākums un noslēgums būs pēc nedēļas.
Kā tas sāka beigties
Tas bija 2022.gada 25.oktobra vakars, kad es iedzēru sarkanvīna glāzi, un tad vēl vienu. Kā jau vakaros cilvēki mēdz. Un tad pa to vakaru kopā tur bija droši vien kāda pudele pusotra. Man vispār ļoti garšo vīns. Arī baltvīns. Arī alus man šķiet superīgs. Ne tikai garša, bet arī kņudinošā sajūta, kas attaisa vaļā tādus kā mazus knaģīšus, ar kuriem sasprindzināts viss tavs nervu ķermenis. Satraukumi, kas dienas gaitā sakrājas pienākumu bumbā, vakarā ar to pirmo vīna glāzi kā ar Mesi spērienu aizšaujas tālēs zilajās, un atkal viss ir tik čill. Un tu nodomā - kaut vienmēr es šitā justos. Vai biežāk. Bet tā bumba, izrādās, kaut kad tomēr nāk lejā.
Es netiku tik tālu, kad gribētos to sajūtu visu dienu (un katru dienu), bet pilnīgi labi varu iedomāties, kā līdz tādam plānam cilvēki nokļūst. Tas, manuprāt, ir tikai laika jautājums. Visiem. Katram. Tikai dažiem tas notiek tik lēni, ka vienas dzīves laikā līdz tam punktam nenokļūst. Bet ir arī tādi ģenētiski talantīgāki kā es, piemēram :) Man ir izturīgs ķermenis, un es zinu, ka es varētu diezgan ilgi būt tajā špagatā, kad no vienas puses tu centies sev darīt labu, bet ar otru vienkārši zāģē visu savu foršumu nost. Spēku, laiku. Motivāciju. Pašapziņu un cieņu pret sevi. Attieksmi pret dataļām. Tāliem mērķiem. Par disciplīnu un sportu vispār nerunāsim. Gars arvien vairāk attālinās no ķermeņa.
Tu nevari būt garā spēcīgs bez labām attiecībām ar savu ķermeni. Punkts.
Kā tas turpinājās
Tas vispār nav bijis baigi vienkārši, es nemelošu. Jo sevišķi sākumā. Jo ieradumam, rituālam ir milzonīgs spēks. Un apkārtējo cilvēku ieradumiem. Un priekšstatiem par to, kā kopā svētki svinami. Tas, iespējams, ir bijis visgrūtākais - iemītās pēdas pārstaigāt jaunās taciņās. Kaut vai tā tīri praktiski - kā būt jautram uzņemot ciemiņus, kā var nenopirkt aliņus, ja plānā ir skatīties hokeju, pļaut zāli vai zāģēt kokus, kā nomierināties pēc koncerta (apbalvojums, gandarījuma sajūta), kā galu galā izturēt small talkus publiskos pasākumos, kā dziesmu rakstīšanas nometnē būt vienīgajam ar tēju, kad tomēr tas rituāls parasti bijis citādāks?
Tas vienkārši prasa laiku
Tās pēdas pārstaigājas. Kādu laiku es priecājos, cik labi, ka tagad mums veikalos ir bezalkoholiskie aliņi. Visas superīgās Kokmuižas, arī auksta gaišzilā Valmiermuiža. Tas viss kā aizvietotājs kādu laiku baigi labi strādā. Tev ir, ko turēt rokā arī bārā un tādā garā. Turpināju arī Stokholmā pirkt tādas jaukas 0% bundžiņas Sea Full of Ships - man, protams, patīk nosaukums, un bundžiņa smuka arī. Tu atnāc tāds noguris mājās un gribas izņemt kaut ko aukstu no ledusskapja.
Bet pēdējā laikā to man vairs nevajag. Man nav vajadzības aizvietot kaut ko, kas bijis psiholoģisks kruķis iepriekšējos gadus. Es kaut kā esmu iemācījies staigāt pats. Kur un kad man pašam gribas. Es tagad vāru kaut kādus paša izdomātus rozmarīna dzērienus, taisu ledus kafijas, esmu vakaros sācis atkal kaifot par Earl Grey ar pienu. Ļooti baudu espresso. To visu alkohols bija pārtrumpojis. Jo viņš darbojas ārpus fair play.
Šai reizei viss
Bet, ja ir par īsu, tad pēc 22iem, protams, vaļā ir jūtūbs, hehe.
Te var noskatīties sarunu ar Agri Startu, kurš, izrādās, līdzīgu eksperimentu bija sācis mazliet pirms manis. Un, tuvojoties savām 1000 dienām, viņš mani uzaicināja uz interviju. Es tur esmu kaut kur ap deviņsimto dienu.
Nākamnedēļ pastāstīšu
Kas man visvairāk besīja alkoholā.
Kura grāmata man nereāli palīdzēja.
Par ko man ir kauns.
Kā man pietrūkst tagad - bez alkohola.
Kas ir izmainījies ķermenī.
Labākās rumkolas receptes.
Paldies! Tu runā par to, ko mēs daudzi iekšēji esam pie sevis domājuši un prātuļojuši. Retais spēj būt tik stiprs savā pārliecībā un gara spēka, lai to pateiktu skaļi citiem. Forši. Tu iedvesmo rīkoties. Vēlreiz paldies! Gaidu stāsta turpinajumu.
Brīdinājums: teksts būs garš un personīgs atvainojos 👉👈.Vienkārši ļoti gribējās ar kādu ar to padalīties, un šī tēma tam tieši ļoti atbilst.
Paldies tev milzīgs par šo vēstuli. Alkohola tēma velkas cauri visai manai dzīvei sakot no bērnības, un arī es daudz par to esmu domājusi. Man ir liela ģenētiska nosliece uz alkoholismu – abās ģimenes līnijās ir cilvēki, kuriem ir nopietnas problēmas ar alkoholu.
⠀
Katros svētkos, sākot no kādiem 16-17 gadiem (tagad man ir 21), kāds vienmēr centās mani pierunāt pamēģināt “vismaz kaut ko”, “varbūt iepatiksies”. Es nekad to nesapratu – kāpēc pat piedāvāt pusaudzim dzert, ja viņam tas nepatīk? Turklāt tas pat ir vienkārši nelikumīgi!!!
⠀
Es esmu redzējusi tik daudz, kur alkohols bija galvenais ļaunums. Tik daudz briesmīgu situāciju manā dzīvē nemaz nebūtu notikušas, ja nebūtu alkohola. No otras puses, tam visam ir arī savi plusi. Nav labāka piemēra kā antipiemērs. Un, pateicoties visām šīm situācijām, man ir prasmes, kas man ļoti palīdz pieaugušo dzīvē.
⠀
Man nekad nav paticis alkohola garša, un es uzskatīju to par savu superspēju. Bet vienreiz es pamēģināju kokteili (vīnu ar vīnogu sulu), kas man tiešām ļoti iepatikās, un man gribējās to dzert katru dienu. Un tad mani pēkšņi “apskaidroja” , tieši tā jau viss sākas. Kopš tā brīža es nolēmu, ka vairs nekad nepieskaršos alkoholam, pat ne “vienkārši pamēģināt”. Un ar lepnumu 😅 varu teikt, man tas ir viegli, jo man tas nekad nav paticis. Un labāk to pārtraukt tagad, nekā vēlāk ciest un pielikt milzīgas pūles, lai tiktu ārā.
⠀
Atvainojos par tik garu tekstu 👉👈, arī man ir ļoti daudz, ko teikt par alkoholu, tāpēc gaidu tavu vēstules otro daļu 😂
⠀
Paldies tev par to, ka pacel tik svarīgas un dzīvē patiesas tēmas. Tu runā par lietām, par kurām pat ar tuvākajiem ir neveikli un bailīgi runāt. Es bezgalīgi apbrīnoju tavu godīgumu, drosmi un vienkārši tevi pašu. Liels paldies ❤️