Discussion about this post

User's avatar
Iveta Krieva's avatar

Pirmais pusmaratons ir īpašs, Tu saproti, ka vari, Es raudāju un tas notika kopā vēl ar kādiem pāris cilvēkiem, kas bija atbraukuši to noskriet uz Rīgas maratonu no ārzemēm. Mēs satikāmies trasē, redzējām kā iet jau pa ceļam. Finišā pat nevajadzēja runāt, apskāvāmies un raudājām. Aiz prieka.

Izturību ikdienas aktivitātēs un ar maziem solīšiem mēs varam sasniegt lielas lietas.

Expand full comment
Ilze's avatar

Ļoti labi atceros, kāpēc sāku savulaik skriet. Bija ļoti depresīvs periods dzīvē, ok, depresija, sauksim lietas īstajos vārdos, jo mana toreizējā ģimenes ārste tieši tādu diagnozi man iedeva. Jutu, ka brūku, un ka tai pat laikā man fiziski prasās izlādēties, izlikt dusmas, skumjas, depresiju.. Manā galvā izkristalizējās divi varianti - vai nu es sākšu smagi dzert, vai .. jāiet skriet (nekad iepriekš to nebiju darījusi). Izvēlējos to otro. Neuzdrošinos apgalvot, ka tieši tas mani izārstēja, bet tieši tā es jutos, kopš tā brīža fiziski un emocionāli jutos aizvien labāk, līdz depresija vienkārši izgaisa. Pēc tam bija visādi periodi (grūtniecība, piemēram), kad baigi skriet nevarēju, bet sports bija ikdiena. Nu jau trīs gadus atkal esmu regulāra skrējēja, un nespēju iedomāties to vairs nedarīt. Tā ir kļuvusi par narkotiku un es - par atkarīgo.

Expand full comment
15 more comments...

No posts