Cilvēks bez bruņām [DEMO] 💡 e2/11

Vienpadsmit spuldzītes no "Apgaismo mani". Otrā sērija.

Mar 20, 2023

BoN!

Nedēļa lieliska, bet es nevaru nekam saņemties. Tam par godu vēstules noslēgumā esmu izvietojis motivācijas video. Bet par visu pēc kārtas.

Ir pirmdiena 17.59, un šoreiz tieši vienu minūti pirms nodošanas laika es sāku rakstīt. Es pats sev apsolīju, ka pirmdienās tās manas vēstules būs sešos! Minūti pirms paša izdomātā termiņa es te kaut ko muļļājos. Un jūtos bācku vainīgs. Es esmu atsācis kavēt. Kā to atmest? Kādreiz pastāstīšu. Diemžēl tagad māku pastāstīt arī, kā atsākt.

Labi, es, iespējams, beidzot esmu atpūties. Pirmo reizi pēc pēc milzu pārtraukuma uz vairākām dienām abi ar Zani aizbēgām uz kalniem. Amazeballs!

Tās bija brīnišķīgas piecas dienas. Bez pienākumiem, bez rūpēm par mazuļiem, gandrīz bez ekrāniem un tīkliem. Un man līdzi bija arī foršas grāmatas. Un draugi.

Tagad, esot atpakaļ “normālā pirmdienā”, es sāku komplektēt atpakaļ savas pašmotivācijas, disciplīnas lauskas. Jo ir iestājies kaut kāds labs miers, kurā ļoti grūti saņemties kaut ko darīt uz ārpusi. Dot.

Bet dot ir forši

Tas ir galvenais darbarīks gandarījuma sajūtai. Pat, ja to kaut ko vēl nav saņēmis neviens, es vislielāko prieku gūstu no tādas kā paciņas iesaiņošanas, ko kādreiz kāds, iespējams, saņems. Un pat, ja to nekad neviens nesaņems. Dot ir vērtīgi. Tikai tad Tu vispār saproti, kas Tu esi. Un vai Tevī ir kaut kas vairāk par vienkārši eksistētprasmi.

Viena alga, vai tā būtu pastkartīte no Varšavas, pa kluso uzpildīts logu šķidrums drauga mašīnai, pa nakti sagrābtas lapas omītes pagalmā vai arī šie vārdi, piemēram, ko tagad rakstu Tev. Tieši Tev. Un mūsu nu jau ir ievērojams pulks. Cipars apaļš kā laulības gredzens. Bet par to noslēgumā.

Cilvēks bez bruņām

Šodien, kā solīts, pastāstīšu par otro dziesmu no albuma - “Cilvēks bez bruņām”. To sarakstīju 2018.gada 14.septembrī Kuldīgā. Interesantā kārtā man ir diezgan daudz liecību par to dienu. Nezinu, kas ir tas cilvēks un kas ir bruņas, jo šis bija tas gadījums, kad es piesēdos pie instrumenta, nospiedu taustiņus un vienkārši centos neko nesabojāt. Atnāca vārdi un skaņas, viss vienā lielā nācienā.

Pagaidām
Tas viss ir pagaidām
Pagaidām
Tas viss ir pagaidām
Mēs pagaidām

Divkrāsu dzijas sapinušās
Vairs nezinu
Kurš sākums mans, kurš ir tavs gals

Pagaidām
Tas viss ir pagaidām
Pagaidām
Tas viss ir pagaidām
Mēs pagaidām

Es tagad esmu brīvs
Bez prieka un skumjām, bet dzīvs -
Cilvēks bez bruņām

Lasies prom
Bet raksties šurp

Mēs esam citādi, vai mūs tāpat vēl sauks
Nepazīstu sevi
Bet tu man esi dzīvesdraugs

Mans instruments bija ļoti vecmodīga analogā sintezatora mūsdienu kopija - Deiva Smita Prophet 6.

To kā vienīgo rīku (ja neskaita kompīti, skaņas karti un mikrofonu) biju paņēmis uz dziesmu domāšanas nometni Ventas upes krastā, Kuldīgā. Es vispār esmu pasācis lietot pēc iespējas maz palīgrīkus, ja uzdevums ir izdomāt ko jaunu. Ja došos uz kādu radošu retrītu - tad noteikti nepārslogot sevi ar studijas apstākļiem, sarežģītu saslēgšanos un kalpošanu gadžetiem.

2018.gada 14.septembris. Trīs instrumenti laivā. Ventas upe, septiņi no rīta.

Tad nu tai piektdienas pēcpusdienā es devos uz sev iedalīto vingrošanas istabiņu, kurā uz zila pingponga galda ierīkoju savu štābu un izdarīju tās dienas darāmo. Kā šodien atceros, ka šīs dienas agrā rītā mēs ar Reini un Gati bijām devušies Ventā makšķerēt. Pareizāk sakot, mēģināt makšķerēt. Protams, ka loms vairāk bija mikrobioloģijas lauciņā, bet dienai tas iedeva tādu ļoti foršu garšu. Vispār te ir vēlreiz teikums par to, cik ļoti es priecājos par tiem cilvēkiem, kuriem apkārt es varu dzīvoties. Reinim un Gatim tur ir ļoti īpaša loma.
Bet labi, te ir mans ķēriens upē!

Lasies prom, bet raksties šurp

Gāja gadi, viens pēc otra šim klājās pāri jauni un jauni skaņu krājumi. Desmitiem un simtiem jaunu ideju, dziesmu, koncertu. Bet šī kaut kā palika prātā.

Varētu būt labs brīdis, lai noklausītos to skici.

Ja gadījumā zināt gala iznākumu, saprotams, ka aptuvenā gaisotne un kompozīcija ir palikusi nemainīga. Protams, kā ar visu, kam pieskārās trio (Miķelis Putniņš, Kārlis Josts un Rūdolfs Dankfelds), bija sajūta, ka tas stādiņš sastop lejkannu un ūdeni. Atceros, kā pēc pirmās skaņas skulptorēšanās studijā kopā ar Arni Račinski par šo dziesmu priecājos arvien vairāk. Tas man ir ļoti būtisks skaņdarbs. Vēl atceros, ka Miķelim riktīgi besīja tas tembriņš pašās beigās - izskaņā. To viņš pats arī tad albuma gala versijā aizvietoja :)

Tāda, lūk, tā dziesma. Tāds stāsts. Ar savu pateicības nodevu Imantam Kalniņam. Ar mīlestības prieku un skumjām vienlaicīgi. Ar to sajūtu, ka divas dzijas sapinušās kopā un vairs nevar atpiņķerēt kopā. Tikai noplēšot no katras mazliet nost. Upurējot.
Un no laika gala zināju, ka vēlos šo dziedāt ar meiteni, pamīšus mainoties lomām - apakšējā un augšējā balsī. Ļoti priecājos to visu izdejot ar Kristīni Pāži! <3

Kristīnes stāstam būs arī turpinājums.

Līdz nākampirmdienai! Tad kopīgi izpētīsim darba failus Dienesta romānam. Tur ir dažas labas slepenas mapītes.

Pēcvārda vietā

Šī ir sestā reize, kad Tev rakstu. Tas ir bišķīt neiedomājami, ka mums sanācis visiem tādos apmēros (un tomēr ar diezgan ievērojamu regularitāti) savienoties. Ir vairāki mani draugi, kuri ļoti smaidīja, kad teicu, ka rakstīšu katru nedēļu, bet pagaidām tas pārsteidzošā kārtā izdevies. Un es nedomāju apstāties. Jo mēs esam mēs. Un mēs saprotamies no pusvā