Dunka [DEMO] 💡 e4/11

Vienpadsmit spuldzītes no "Apgaismo mani". Ceturtā sērija.

Eksistenču formas. Tādas kā dažādas būšanas. Var saukt arī par mēlēm kā tai šizīgajā, bet ļoti foršajā Ziedoņa pasakā par timotiņa, āboliņa un vēl sazin kādām vēl mēlēm. Draudzēšanās un čupošanās mēle, dzīvē kaut ko sasniegt gribošā, nemierīgā mēle, līdzsvara un mīlestības mēle, taisnības cīnītāja dumpīgā mēle, par visu vienalga mēle, sevi pažēlot mēle. Man nav gluži tāda žēlošanās mēle, bet man šobrīd ir absolūti iekšupvērstā mēle. Savā nodabā es esmu.

Man pilnīgi nemaz nav nekādu alku kādam pastāstīt kā man šodien klājas. Bet tieši to es tagad daru, un šķiet, ka tā ir pareizi. Tiem, kas kādreiz piedomā, vai man joprojām ir dūrējs vēderā, paldies, ka pavaicājāt, viss ir ļoti ok. Pirmkārt, man zvanīja mamma un teica, ka izlasīja internetā to vēstuli, satraukta prasīja, kāpēc es viņai nesaku, ka esmu bijis slimnīcā (!!!) Otrkārt, man tika atsūtīti jautājumi no Privātās Dzīves par šīm vēstulēm. Kāpēc vēstules? Kāpēc tieši pirmdienās? Vai tiešām es tās rakstu un izsūtu pats? Izlikšos, ka joprojām rakstu tikai Tev.

Man šķiet, es atradu iemeslu tām sāpēm, un tas iemesls ir ārkārtīgi jokains, pat varbūt apkaunojošs. Nu, apkaunojoši ir tas, ka es tērēju dakteru laiku, lai meklētu, kāpēc man ļoti sāpēja labajā paribē. Paribe, tā saka, vai ne? Izrādās, pie vainas bija dīvāns, kuram ir tāda kā koka maliņa, kas man, izrādās, tieši zem ribas spiedusi jau kādu laiku. Mēs uz tā dīvāna guļam, jo no guļamistabas mūs izspieda bērni. Es ceru, ka šī netaisnība kādreiz nokārtosies un mēs varēsim atgriezties normālajā gultā. Tikmēr uz tās maliņas tagad pārvākusies ir Zane. Viņa ir ļoti mīļa.

Diendienā

Šī diena ir bijusi normālības virsotne - es palīdzu savai mammai ar pārvākšanos un nelielu remontiņu. Vadāju lietas, pilna mašīna visādu paša krāmu, klausos parastu mūziku un ziņas vieglajā valodā, mugurā tumsā izvēlēta apģērbu kombinācija, ēdu kebabus un spogulī neskatos.

Tu zini to nogurdinošo sajūtu, ka visi cenšas, lai viss būtu īpaši? Visi visu laiku grib, lai tas ir nobildējams un skaisti izskatās, piedomā, lai šis kvalificējas kvalitatīvām atmiņām. Bet vienā brīdī jau šķebina tas spilgtuma pieprasījums.

Un ir baigi ir labi, ka ir tā nekā, nu galīgi nekā ne īpaši, bet viss super. Pavisam parasti. Tā normālības svētā noskaņa ir tāda kā Jostu Kārļa Nepāriet dziesmā ar, protamska, Marta Pujāta, manuprāt, izciliem vārdiem.

lai nostāvas lai atplūst lai rimstas

lai atnāk mājās no dzīrēm

lai beidzas trakās dienas

un vienkāršās dienas nāk

ar parastu ēdienu galdā

un vienkāršu skatu aiz loga

Un visbeidzot

Ķeramies pie lietas klāt. Šoreiz stāsts par “Dunku”.
Tiem, kuri šeit iemaldījušies pirmo reizi - kopš 13.marta katru pirmdienu sīkāk iegrimstam vienā albuma “Apgaismo mani” spuldzītē. Visas dziesmas numeriskā secībā, līdz 1.jūnijā, kad aprit tieši gads kopš tā dienasgaismas, būsim apskatījuši vienpadsmito. Un tad būs lielais pārsteigums.

“Dunka” ir albuma ceturtā dziesma, un ļoti īpaša man pašam ar to, ka, vienkārši sakot - mans pirmais latgaļu gabals mūžā. Tas, protams, nav nejauši vai garāmejot. Es pats jūtos kā 1/4 čangaļs, mīlu to pusi un latgaļu ga(o)ru. Iespējams, ka saistībā ar omīti, kura visu manu bērnību man bija blakus, cīši mani mīlēja, mani loloja un audzināja. Ausmiņa Genovefa Pelcmane nākusi no piecu bērnu ģimenes Ludzā. Un es, Dīva vuords (Goda Dieva vārds), joprojām jūtu, ka maniem vadiem daži štepselīši ir kontaktā tieši ar Latgales pusi.

Es biju ticis galā ar Dunkas skicīti.

Tā arīdzan tapusi Kuldīgas pusē - 2020.gada 24.septembrī. Un te (beidzot) ļaujiet ļoti sirsnīgi pasveicināt man mīļu draugu - Māri Saukānu (pēc uzvārda mierīgi varētu būt latgalietis, ne?), kurš gan man, gan arī daudziem citiem radošiem ļaudīm pulka reižu devis nomierinošu patvērumu savās mājās - jaunu dziesmu rakstīšanai un domāšanai.

Lūk, Māri esmu nobildējis vakara saulrietā viņa paša virtuvē 2020.gada 22.septembrī - divas dienas pirms “Dunkas” rašanās. Tai brīdī, visticamāk, viņš klausās, ko viņam stāsta Gatis vai Reinis :)

Mans draugs Māris Saukāns

Un te es - tieši 24.septembrī, pēcpusdienā pēc “Dunkas“ sarakstīšanas. Atceros, ka devos apraudzīt rudens ražu Māra dārzā, un šeit konkrēti - lūkoju, kā no maziem nieka zariņiem, ko kopīgi stādījām daudzus gadus atpakaļ, izaudzis pavisam “pieaugušais” - īsts vīnogu lauks.

Ūgu laiks

Nu jā - un tad šī dziesmas skice ar laiku pamazām pārtapa vīnogu sulā. Un tad, ja tā var izteikties, uzsāka rūgšanas procesu. Taču pie finiša strīpas, kad jau teju visa dziesmu liste bija nogatavināta, par šo gabaliņu man bija neliels pretvējš. Nu, šķita, ka tur ir konkrēts tukšums, kurā trūkst svarīga gabaliņa. Un, tagad atskatoties, es varu teikt, ka itin sen biju dzīvojis ar Ūgu prātā. Bet līdz šim brīdim neattapos, ka es varētu kādreiz viņu aicināt pie sevis iekšā savās dziesmās. Un te bija klāt tas moments, kad eureka pāršalca manu prātu, kautrība atkāpās un es meklēju Ūgas telefona numuru.

Kā šodien atceros, ka sazvanīju viņu pavēlā vakara stundā braukdams mājup garām Ķekavas baznīcai. Un tā, zilbe pa zilbei, tapa tas trūkstošais vārds. Un vaibs, kā latgaļi saka :) Esmu tiešām gandarīts par rezultātu. Ūga ir vienkārši brīnišķīga. Un ir ražas laiks!

Foto Ģirts Raģelis

Glāstītkāre

Mans pagājušā gada mīļākais vārds. To, protams, izdomājis Marts Pujāts. Par viņu noteikti vienudien būs arī vēstule. Bet pagaidām - padziediet līdzi “Dunkai”.

mēs bijām tā, lai tālu skan

mēs vijāmies kā iņ un jan

mēs klīdām mīlas meža sēnēs

kur visi nieki gaisā plēnē

kur nepaliek no mums nekas vairs pāri

vien paliek pāri glāstītkāre

tu manā dzīvē liki sevi

ar lielu švunku

un manos sānos devi

mīlestības dunku

tu veiklais nezvērs lunkanais

vēl neaust rīts dūmakains

vēl ciešāk velkas mūsu mīlas laso

un logi — ak, šie logi — svīst un raso

un nepaliek no mums nekas vairs pāri

vien paliek pāri glāstītkāre

P.S. Ūgas tekstus sarakstīja pati Ūga.

Kad tad mēs tiekamies

1. RĪGAS FESTIVĀLS. JĀNIS ŠIPKEVICS UN REINIS ZARIŅŠ
   Tikko izsludināts koncerts, kurā mēs uzstāsimies kopā ar pianistu Reini Zariņu. Viņš ir Dieva apgaismots meistars, turklāt mums kopā būs tas gods Dzintaru koncertzalē pirmatskaņot Andra Dzenīša īpaši mums rakstītu dziesmu ciklu. Par šo noteikti sīkāk pastāstīšu nākamreiz. Iesaku nepalaist garām, ja patīk svaigums un pārsteigumi mūzikā. Akadēmiski brīvdomīgā.

   

2. DIENAS DARBI (BĒRNIEM)
   Pārdošanā pēdējās biļetes uz manis komponētā bērnu dziesmu cikla “Dienas darbi” uzveduma pirmizrādi.
   16.aprīlis, Siguldas Devons. Bērnu studija “Siguldiņa” - fantastiski talantīgi ķipari.
   3 reizes varat minēt, kas sarakstījis vārdus.

   

3. VENTSPILS • SHIPSEA • SILTĀ GAISMĀ
   Šobrīd vienīgais SILTĀ GAISMĀ koncerts, kuru varat noķert, ja neuzspējāt ziemā uz Nacionālo teātrī. Gaidu stipri.

Tas šoreiz arī viss

Es pārvarēju sevi, tiekot līdz galam šai vēstulei. Ja Tu šo nelasi, tad Tu neesi ticis līdz beigām.
Apsveicu mūs visus jebkurā gadījumā.
Ir sācies jauns mēnesis. Un instagramā redzēju, ka Beta Beidz to kronējusi par Sexy Body April. Ļoti laba iniciatīva, manuprāt. Lienam ārā no plediem. Vibrējam līdzi pirmajiem pumpuriem. Dekorpulējam.

P.S.

Starp citu, te ir tā multene par tām kukū mēlēm. Labi saskan ar manu pilnīgi nesakarīgo garastāvokli šodien. Un kā pavasaris ir iesācies Tev?