Es nolēmu Tevi (ie)pazīt
Šis ir sākuma turpinājums
Čau.
Es turpmāk teikšu Tu, jo iedomājos, ka diez vai Tu sēdi bariņā, lasot šo kopīgi ar vēl 30 cilvēkiem.
Pirmais, kamēr atceros - es baigi, baigi priecājos par ziņām no Tevis. Noteikti ieraksti šeit, ja ir uz mēles kāds teikums man adresējams. Pēc pirmā sūtījuma tas deva ļoti daudz prieka un motivācijas turpināt! Kamēr varu, atbildēšu ikvienam.
Septiņi simti piecdesmit deviņi!
Ir pagājusi tieši nedēļa kopš nosūtīju pirmo vēstuli. Nosūtīju Tev. To rakstīdams nenojautu, cik cilvēku varētu vēlēties to saņemt. Pats savā nodabā kaut ko čubināju.
Pirmajās stundās vairāki simti, dienas beigās teju pustūkstotis, un šobrīd - 759 adresāti, par kuriem tagad domāju rakstot šos burtus. Tas ir, maigi sakot, pārsteidzoši daudz un patīkami, bet, neliegšos, arī rokas tagad mazliet satrīcējās. Ja nu piesekojusi arī latviešu valodas skolotāja Iveta? Cita starpā - vai zināji, ka es skolā latviešu valodu un literatūru mācījos pie Vestarda Šimkus mammas Ivetas Šimkus? Un pasaules literatūru pie anša mammas Ievas Kolmanes. Abas superbrīnišķīgas! Labi, ejam tālāk.
Es ļoti gribēju, lai, atšķirībā no sociālajiem tīkliem, šeit valda tuvība un tiešums. Šī nav publiska zona. Lai šeit ir tikai tie, kas tiešām te vēlas būt.
Tas ir gaisā
Man nebija izvēles. Doma par e-pastiem mūsu starpā bija mani urdījusi sen. Atdot dzirdēto, piešķirt izdomāto, saklausīt (no Tevis) pirmos iespaidus par topošo (pa tiešo no manis), aicināt uz gaidāmo. Gadījumā, ja šis pārāk aizkavē Tavu laiku, droši atslēdzies, es apsolu nemaz neapvainoties. Es šo telpu redzu kā domu biedru grupu, kurā katrs ir gaidīts, katrs ir aicināts izteikties, arī (un šis ļoti svarīgi) sazināties savstarpēji. Un doties paša ceļos, ja gribas pabūt prom.
Varbūt nomierina tas, ka man ir konkrēts plāns, un nav kur atkāpties. Es šo darīšu katru nedēļu vienu reizi. Gada garumā. Un tad jau skatāmies.
“Apgaismo mani“ - izgaismots
Kā jau minēju iepriekš, 17.februāra vakars man bija īpaša saviļņojuma augstākais punkts. Tai vakarā Ķīpsalas hallē šikā ceremonijā (un uz nereāli skaistas skatuves) tika pasniegti “Zelta mikrofona“ ikgadējie apbalvojumi - statuetes labākajiem ierakstiem. Pirmās daļas noslēgumā es tiku pie balvas par Labāko Popmūzikas ierakstu. Tas ir baigi patīkami, tai pat laikā es jūtu milzīgu cieņu pārējo nominantu priešā - manuprāt, brīnišķīgi žanra piemēri bijuši Sudden Lights, Chis Noah un MARTAs darbi, taču jo īpaši es gribu izcelt “Pie vienas uguns” - albumu, kas manā skatījumā The Sound Poets ieceļ pāri laikam plauktā. Es gribētu būt uzrakstījis to dziesmu :)
Nu, jā, tad mēs ar Ūgu devāmies nodziedāt Dunku (pateicības šautauts MAREUNROL’S par kostīmiem), un pārtraukumā es jau sāku laimīgs gavilēt par to vienu - man tik neparasti būtisko - miķi! Man - popmūzikas albums! Prieks.
Taču labākais sekoja tikai pēc tam. Kategorijā GADA ALBUMS nemaz nebija iepriekš zināmi nominanti, tamdēļ tur es nemaz nebiju iečekojis, ka jātur īkšķi un jāsatraucas.
Bet, nu, jā - tas bija pilnīgi, pilnīgi sirreāls brīdis, kurā tāds milzīgs dzīves posms pēkšņi sāka tā kā yo-yo pa striķīti tīties atpakaļ pie rokas, tad pa roku uz sirdi, un tad prātā kaut kas uzmirdz, ka tas tiešām notiek. Par šādām lietām nekādīgi nedrīkst pārāk sadomāties iepriekš, un jāsaka, man bija diezgan labi izdevies izvairīties no gaidām par to, cik spoži vai slikti mana jaunā mūzika varētu tikt uztverta. Lai gan es nevaru noliegt - tas, protams, ir ļoti būtiski, ka albuma dziesmas ir sadzirdētas, ka jaunais skanējums atradis savu frekvenci + tik cienījamas žūrijas novērtējums! Pateicīgs. Bet būtiskākais ir jūsu reakcija. Ja pavisam reāli un taustāmi Tev ir nepieciešamas tās skaņas un domas, ko mana iekšpuse ražo, tad vispār visam ir jēga.
Es esmu pilns pateicības
Tie laikam šķiet visprecīzākie vārdi, kurus es arī nekautrējos atkārtot atkal un atkal. Šajā dzīves posmā es, jei bogu, (tā teica mana omīte) aizvien vairāk atklāju milzīgas un arī maziņas lietas, par ko man gribas teikt paldies. Es esmu pateicīgs par to, ka esmu dzīvs un brīvs, man ir ģimenes atbalsts. Man tiek mazliet arī Tavas uzmanības un mīlestības. Un man ir mana radošā bāze un patvērums - Reinis un Gatis, ar kuriem esam blakus šeit savā studijas štābiņā (kur pie sava galda esmu nofočējies vēstules sākumā), saimniekojam, atbalstām viens otru un sapurinām, kad nepieciešams. Radošā darbā un profesionāli visvairāk esmu iemācījies tieši no viņiem. Bet par to pastāstīšu kādā citā reizē.
Par to “slaveno” albumu
Es biju nolēmis jau šajā vēstulē izklāstīt un sumināt lielo komandu, kas bija klāt Apgaismo mani tapšanā. No līdzautoriem līdz iedvesmotājiem, studijas sastāva, aranžējumiem, konceptam un vāka noformējumam. Bet tas noteikti būtu pelnījis atsevišķu stāstu. Par to uzrakstīšu nākamajā pirmdienā.
Pagaidām es saku atā, un ceru Tevi satikt atkal jau pēc nedēļas.
Koncerti
Ā, un vēl. Šeit vēl daži vārdi par koncertiem.
Es nevaru nepateikt (vai arī ļoti vēlos pateikt) paldies visiem, kuri apmeklēja “Siltā gaismā“ koncertus Nacionālajā teātrī un pēcāk arī Valmierā. Tas bija vienkārši nereāli. Viss pilns, visi laimīgi un es arī pilnīgā starā. Vai jau savā lokā apspriedāt Unas Danielas unikālās (pun intended) spējas? Par šo vēl parunāsim!
Una piedalīsies arī nākamajā “Siltā gaismā“ koncertā - 11.martā Rēzeknē, Latgales vēstniecībā GORS. Es Tevi gaidīšu ciemos!
Latgales ekskursijas plānošanu, naktsmāju rezervēšanu un biļešu iegādi neatliec uz pēdējo brīdi.
Esiet sveicināti un sveicinoši!
Man daudz nozīmē, ja šo izlasīji līdz galam.
Jānis
P.S. Mana mājaslapa joprojām shipsea.net, instagrams un tviteris arī darbojas. Bet tas jau, protams, nav gluži tas pats tuvums, kas te.
Dārgais Jāni!
Uz mēles un domās vienmēr ir bijis un būs kāds labs vārds par Tevi un Tavu mūziku. Turpat gan vienmēr arī paliek, jo negribas uzbāzties ar savām pārdomām Tavā aizņemtībā un rosībā. Turklāt šķiet taču, ka Tu pats apzinies savu vērtību. Bet tas taču tik muļķīgi. Labās lietas jāsaka. Ar tām jādalās.
Tad nu, apkopojot gadiem krātos labos vārdus un domas, rezumēju tos dziļā pateicībā Tev galvenokārt jau par Tavu gaišumu. Par tavu sirsnību, vienkāršību un cilvēcisko dabu. Šīs, es teiktu, mūsdienu pasaulē retās un jau gluži dievišķās īpašības priekš manis ir tās, kuras pārvērš arī Tavu mūziku par dievišķu un cēlu.
Sirsnīgs paldies par cilvēcību, iedvesmu un piemēru! Paldies par to, ka Tu ar savu esību un radošajām izpausmēm padari pasauli par jaukāku vietu! Lai top!
Gribi joku? Tavu jaunāko albumu nebiju dzirdējusi. Tikai vienu dziesmu. Skatījos uz biļetēm, tad kaut kā paskrēja garām un nenopirku. Pienāca 14.februāra vakars un atsauksmes par koncertu. Sapratu, cik liela muļķe biju, ka nenopirku biļetes. Eju skatīt, vai vēl ir. Protams, sold out! Loģiski! Vīrs paralēli šo dzird un ieliek sludinājumu, ka meklē biļetes vai vismaz vienu. Pirmo biļeti nopirka un realitātē to tā arī nesaņēma. Krāpnieki. Teicu, lai met mieru. Vēl viena meitene nedaudz vairāk kā stundu pirms koncerta piedāvā biļeti. Tajā mirklī bijām Siguldā. Braucam uz Rīgu! Es burtiski ielidoju plkst.18.00 Nacionālajā teātrī cerībā, ka biļete ir īsta. BIJA! Apsēdos un pēc mirkļa sākas koncerts. Tas bija pirmais mirklis, kad man jau sāka birt asaras. Ieraugot Tevi! Un tad nāca mūzika. Daļa dzirdēta, liela daļa nē. Viena par otru skaistāka. Pēc koncerta burtiski mani nelaida visas tās sajūtas vaļā. Šis ir bijis smags gads un šis koncerts burtiski man bija vajadzīgs kā ēst.
Tagad mūsmājās regulāri skan jaunais albums un es joprojām ceru, ka Rīgā tuvākajā laikā būs vēl kāds koncerts. Paldies par to, ko radi!