Istabas temperatūrā [DEMO] 💡 e6/11

Vienpadsmit spuldzītes no "Apgaismo mani". Sestā sērija.

Labdien.

Sveiciens visiem tiem, kuri šeit ienākuši pirmo reizi.

Šī ir desmitā vēstule

Tāpēc sākšu ar nelielu ievadu tiem, kuri manus burtus iepriekš nav lasījuši. Tātad 19.februārī, dienu pēc Zelta mikrofona ceremonijas, es pamodos ar sajūtu, ka ļoti vēlos pateikt paldies katram cilvēkam, kurš ir klāt manas dzīves publiskajos un arī personīgajos procesos. Paldies varbūt ir tikai viena daļa no ieceres, tāds pārāk vispārināts jēdziens. Teiksim tā - es turpmāk gribu būt kopāk. Un iesāku ar vēstuli tai pirmdienā - sešos vakarā. Pie tā arī esmu mēģinājis turēties.

Te ir tas pirmais ieraksts.

Šorīt pamodos ar paldies uz lūpām

Esmu gan joprojām pilns pateicības. Ja esi kopā ar mani jau kopš mūsu pirmās vēstules, no pirmās satikšanās vēl Cosmos laikā, kopš Instrumentu pirmsākumiem vai Daugavas stadiona koncerta, viena alga - paldies par to, ka klausies manos darbos un manos draugos, paldies, ja nāc uz koncertiem, ja iegādājies biļeti sev un dāvini tuvajiem, paldies, ka dziedi manas dziesmas kopā ar bērniem, paldies, ka tagad pie sevis dungo “Tu tik un tā… esi tuvu un te!” Un, ja nedungoji, tad tagad dungo. Viss būs labi, ja būsim kopā arī turpmāk.

Un arī, ja kādreiz Tev gribas no manis atpūsties, vēstules galā ir saite ar atteikšanās pogu. Bet es vienmēr gaidīšu Tevi atpakaļ.

Rīts pēc pirmizrādes

Ar puķēm savā virtuvē - pēc “Dienas darbu” pirmizrādes Siguldā

Pasaules pirmatskaņojumu vakar piedzīvoja dziesmu cikls bērniem “Dienas darbi”. Tajā bērni paši izstāsta par sev svarīgajām ikdienas norisēm - ģērbšanos, telefona spaidīšanu, ielas šķērsošanu, mīļo brāli, dusmām un ēst gatavošanu. Burvīgus tekstiņus sarakstīja mans klasesbiedrs dzejnieks Marts Pujāts, un mūs visus kopā saveda bērnu studijas “Siguldiņa” galvenais motors - Elīna Gruzniņa. Lai arī cik neparasti tas būtu - arī ar Elīnu mēs mācījāmies vienā klasē. Vai paralēlajās? Vairs neatceros. Katrā ziņā, kopš pirmajiem solīšiem to visu kopā arī piedzīvojām.

Ar Elīnu mācījāmies kopā skolā, un tagad viņa jau skolo dziedošos bērnus Siguldā

Te mūsu šipsī kopkoris

Puika stāstīja, ka esot pirms koncerta ieskrējis durvju kliņķī. Man arī tā gadās. Goda vārds.

Visu foto autore Ginta Zīverte

Beigās Siguldiņas vokālās studijas desmitgadei par godu nodziedājām arī Mini dzimšanas dienu. Tas, protams, bija momentu moments ar visu lielo kūku uz skatuves.

Turi arī manu daļu tuvu savai daļai klāt

Zini to dziesmu? Istabas temperatūrā - ļoti ilgi to marinēju, tad izkaltēju, tad tomēr ieliku mērcītē un voilà - ir gatavs uz palikšanu.

Te var dzirdēt to sākuma punktu. Pirmkārt, teksts vēl sevi meklē - jutu, ka kaut kas tur ir, bet rokā nedodas -

turi mani, savu daļu, tuvu savai daļai klāt

Kas tas tāds ir? Pašam īsti nebija skaidrs. Nē, nu ok, varētu uzskatīt, ka es esmu tevis daļa un to es aicinu kādam turēt sev klāt utml., bet kaut kā nepārliecināja. Tad sāku šķetināt, kā šifrēdams vaļā kodu, kuram tur noteikti bija jābūt. Tā bieži vien man rodas idejas - atnāk kaut kas pussaprotams, un tad ir jāmēģina atkodēt, ko tas buldurētājs tur murmina. Ļoti līdzīgi īstenībā kā ar bēbīti komunicējot. Te tas demo.

Un tad es sapratu ka daudz vairāk jēgas būtu šādi:

Turi arī
Manu daļu
Tuvu savai
Daļai klāt

Ielaužas stari pa rūtīm iekšā
Istabas temperatūrā
Izdīgst kvinoja trauciņam iekšā
Istabas temperatūrā

Uzvilktas stīgas klavierēm iekšā
Istabas temperatūrā
Kaķis pie loga prasās iekšā
Istabas temperatūrā

Tu ienāci iekšā un palika siltāk
Es nezināju, ka vispār tā var
Ka ir miers, ka ir mājas un tuvu pat Talsi
Iemācīji mani dziedāt
Pašam dziedāt
Savā balsī

Šeit varat dzirdēt, kā dziesma skan jau pavisam gatavā formā, ar pieņemtiem lēmumiem. Šis no albuma atklāšanas koncerta pagājušā gada 1.jūnijā.

Maza privāta piebilde

Kā jau teicu, pavisam zaļā fāzē Istabas temperatūra tika virpināta turpu šurpu ļoti ilgi. Un, kā šodien atceros, Gatis Zaķis man teica, ka šis ir ļoti riskanti tagad - viņaprāt, dziesmas, kuras nepaceļas uzreiz, mēdz palikt savā pusfāzē uz mūžiem. Man tomēr kaut kas ļoti svarīgs tur iekšā skan. Tas tekstiņš, tas siltums istabā. Šī dziesma man ļoti saistās ar koka dēļu grīdu Ķekavas mājā, kurā kādreiz dzīvojāmies. Un tas kaķis, kurš pie loga prasās iekšā - tas manā prātā īstenībā bija mūsu lielais, mīļais suns Roberts. Bijai jau tai laikā arī divi kaķi - Elza un Miķelis. Bet kaut kā tomēr vairāk ar draudzēšanos tieši Robčiks saistās. Lai Tev laba dzīvošanās mākoņaugšā, draugs. <3

Prieka vaimanas

Kad nekas nenotiek mūzikā, man paliek jūsu rakstītie vārdi - visdažādākajās formās. Man ir jūsu kartītes, vēstules, e-pasti. Bet nu jau desmit pirmdienas pēc kārtas, man ļoti īpašā plauktiņā krājas Tavi vārdi. Es tos ar milzīgu prieku izlasu pēc katras vēstules izsūtīšanas. Ieraksti savas domas arī šoreiz. Es atbildēšu.

Un milzīgs paldies arī par šo. Mīlu koncertziedus un ļoti rūpīgi tos apbrīnoju vēl ilgi. Droši dāviniet. Es viennozīmīgi esmu trakais puķu vecis.

Šipīša virtuve, 2023.gada 17.aprīlis 8:47

Pārāk saldi šitais viss? Saprotu.