Ja tu zinātu
Vēstuļu eglītes vēstule
Es šonakt pamodos pusčetros (nejaukt ar pus4rāpus) un, iekšējas trauksmes vadīts, mēģināju to pārmanifestēt kā 3:30AM kluba pirmo soli.
Sveiciens visiem 34.janvārī.
Ak, visiem nē, īstenībā tieši Tev
Grūti saprast, vai mēs runājāmies tikko vai ļoti sen, bet, iespējams, tam nav nekādas nozīmes. Šī būs vēstule par vēstuļu draugu eglīti, kura norisinājās pērnā gada 17.decembrī un negaidīti izvērtās par vienu no foršākajiem koncertiem manā pagājušā gada koncertu pieredzē.
Kā ierasts, telpas šādās reizēs nav lielas, tāpēc pieteikšanos mums bija jāstopē jau ap 140. Un kaut kā gribētu to mikrokosmosu tā arī noturēt - lai ir tiešām ģimeniska sajūta, bet tas, protams, nozīmē, ka daudz būs tādu, kuri gribēja, bet netiks. Tā būs arī turpmāk.
Ja Tu gadījumā biji klāt, varbūt vēlies padalies ar kādu sev svarīgu brīdi, ko atceries no tā laika un/vai vakara. Lai tiem, kas nav vēl nekad vēstuļu koncertā bijuši - rodas mazliet apjausma par to.
Par pašu notikumu (bildes un saite)
Nezinu, ko par to daudz teikt. Man šķita, ka šogad būs jāizlaiž, jo esmu pa pusei prom un slodze vispār bija nenormāla, bet kaut kā pēkšņi nāca tāds babams, ka tomēr baigi vajag. Nedrīkst izlaist. Un tas gads šķita tāds, kurš jāapliecina ar pateicības pilnu vakaru. Ir jāsadziedē sāpīgais, kas mūs skāris, jānosvin tas, ka joprojām elpojam, ka joprojām ir jumts un miers virs galvas. Un tas, ka mums ir idejas. Mums joprojām visu ko gribas paveikt. Kopā.
Detalizētāk, ja kāds vēlas - droši iekomentējiet, bet vislabāk jau laikam runās bildes. Par tām - neizsakāms paldies Lindai Lorbergai. Nezinu, cik ilgi šī saite darbosies, tāpēc, ja kāda bilde īpaši mīļa, to drīkst izkopēt ārā. Ja publicēsi, lūdzu, noteikti norādi autori.
Protams, īpašs guvums no šī vakara bija katra iesūtītie domu dārgumi - gada mīļākā grāmata, albums, podkāsts un tādā garā. Par šo varētu izvērst veselu pētījumu, bet šoreiz aprobežosimies ar iespēju to visu kopā paskatīt ikkatram no jums. Šeit pievienoju failu ar visām atbildēm (bez vārdiem un telefona numuriem). Lai notiek iedvesma!
Liels paldies arī Zuzeum komandai - Katrīnai Jurkevicai un Ilzei Baumanei jo īpaši.
Balss un arfa
Ja gadījumā šonedēļ esi Stokholmā, priecāšos Tevi redzēt koncertā/sarunā, ko veidojam kopā ar zviedru arfisti un dziedātāju Annu Jalkeusu. Anna ir absolvējusi džeza nodaļu Teksasas universitātē un šobrīd strādā par pasniedzēju Zviedrijas Kariskajā mūzikas akadēmijā, kur šobrīd mācos es. Nereāli prasmīgs un iejūtīgs mūziķis. Mēs kādu laiciņu darbojamies dueta formātā un nolēmām to šajā pavasarī divas reizes to pārvērst koncertdiskusijā. Pirmā jau šonedēļ KMH Nathan Milstein zālē 6.februārī.
Laipni lūgti visi, kas šajā pusē - vienalga, vai ar muzikālu pieredzi un aktuāliem jautājumiem par dueta dabu, vai vienkārši vēlaties sirsnīgu stundu kopā ar divām balsīm, arfu, klavierēm un looperi. Un mūsu stāstiem. Un kas zina - varbūt arī Tu vēlēsies mums pievienoties uz skatuves. Tas viss notiks brīvas sarunas formā.
Sirds un <3 forma
Protams, nākamnedēļas beigās mums ir arī Rīgas randiņš. Un Valmieras randiņš. Nezinu, cik labās vietās vēl biļetes pieejamas, bet iemetu saiti te. Priecāšos tikties! Šajos koncertos būsim pilnā sastāvā un ar jaudīgu kardiošovu. Ak, un vēl varbūt Tev būtiski - Rīgas koncerts ir stāvkoncerts, savukārt, Valmieras - sēdošais. Pastāvēs, kas neapsēdīsies, tā teikt.
Labi, birdie, paldies, ka esi ar mani. Es tiešām novērtēju to komandas sajūtu, kas mums kopā ir. Tiekamies nākamreiz. Klātienē vai attālēm.
Jānis
Stokholmā, viesistabas dīvānā, 5:33 no rīta
Jap, es šo rakstīju divas stundas
šis komentārs gan tiem, kas bij, gan tiem, kas nebij! es domāju visiem tas ir skaidrs, bet atkārtošana zināšanu māte. šie pasākumi ir kā tāds cilvēcības espresso, pāris stundās ir savilkusies tāda esība, tuvība, atvērtība, kas dzīves skrējienā nepamanās! nekas nav jāslēpj, sāpes dzīvo blakus priekiem un mēs esam ‘čupiņā’, plecu pie pleca, satikušies mūzikā un cilvēcībā!
vienvārdsakot - vakars, kas atskanēs dzejā, mūzikā un tad, kad paliek grūti!
viss, laiks rīta kafijai :))
Ir vakari, kas ir vairāk nekā tikai laiks, vieta un notikumi. Šis bija viens no tiem. Tie ir mirkļi, kuros vārdi un skaņas saplūst ar sajūtām, un pasaule uz brīdi kļūst citāda – tuvāka, sirsnīgāka, īstāka. Kad svešinieki kļūst par savējiem, kad nav jāslēpjas aiz maskām, jo te valda patiesa klātbūtne un cilvēcība. Šādi brīži nebeidzas līdz ar pēdējo akordu vai vārdu. Tie paliek atmiņās, domās un sirdī, lai atgrieztos tieši tad, kad visvairāk nepieciešami. Un pats skaistākais – tie turpinās, pat kad viss jau sen beidzies. Lai šī sajūta mūs pavada arī turpmāk. Un lai diena sākas ar labu kafiju un vēl labākām domām :)