Mans datums

Jo tagad ir mūsdienas

Cik interesanti, ka tāds random datums mums katram dzīves laikā kļūst par kaut ko tik īpašu. Tāds mīļš un savējais man ir pilnīgi kantains un bez atskaņām - divdesmit septītais nulle astotais. Tas vienkārši vienmēr būs manējais.

Stokholma, 27.08.2024.

Šorīt Zane ļoti agri cēlas un bija aizgājusi uz vingrošanu. Es pamodos kopā ar bērniem, Kristaps jau nokāpis no otrā stāva gultiņas, knosās gar Jūnu.
- Dēliņ, vai attaisīsi lūdzu viesistabas durvis, lai gaismiņa ienāk?
- Es nevaru taisīt vaļā, jo tur ir Tavs pārsteigums!

Tas bija kaut kas šitāds un ļoti, ļoti mīļš. Abi divi pa klusos uzgleznojuši. Man sirds izšķīdusi.

Vasaras pārrāvums

Es nerakstīju, es zinu. Pirmkārt, paldies par laiku, ko devi, lai es atjēgtos. Es nezinu, vai Tu to devi, vai es vienkārši ņēmu. Tu vienkārši biji - es ceru, ka dzīvoji foršu vasaru, nedomājot, kur es esmu palicis. Tam vispār patiesībā nav būtiskas nozīmes, es esmu atpakaļ ar visām savām vēstulēm un vajadzību rakstīt. Kopš jūnija, kad tiku līdz pirmā mācību gada beigām Stokholmā un pie reizes arī biju iztērējis visas savas pasaules baterijas, nobeidzu savu skumšanas terapijas pirmo pašsamiksēto albumu “Lielās cerības”, ir pagājis kāds labs laiciņš. Es biju ļoti iztukšots, gads bija nereāli grūts, albuma veidošana diezgan stresīga un mēģinājumi koncertam - intensīvi. Bet citādi laikam nebija iespējams, un tas viss ļoti atbilst tai mūzikai, ko sapakojām “Lielajās cerībās” iekšā.

Atceros, atklāšanā, skatoties filmu par albuma tapšanu secināju, ka izskatos pēc skumja, noguruša un ilgi pie datora sēdējuša pusmūža vīrieša. Daudz kafijas, maz miega, augsts kortizola līmenis asinīs. Baigi negribējās tā turpināt. Un ceru, ka pa vasaru esmu nomainījis savu domāšanas (un rīkošanās) formulu.

Pamīšus ar vainas apziņu par pazušanu, tiklab esmu teicis sev, ka tas ir normāli, ja man vajadzīgas dienas, nedēļas klusēšanai, un tas ievilkās diezgan pamatīgi. No tādas pusdepresīvas tukšuma sajūtas pēc lielajām cerībām, es esmu nokļuvis ļoti labā punktā. Es neteiktu, ka nokļuvis atpakaļ, drīzāk tādā punktā, kādā vēl nekad neesmu bijis. Līdz ar to jāsaka, ka klusēšana reizēm nāk par labu, viedokļa pietaupīšana, nesteigšanās kaut kā sevi noformulēt, analizēt, nospraust mērķus. Esmu bijis abstrakts, kluss un nogaidošs. Tas viss ar mani notika šovasar, tas bija baigi iespaidīgi, un es noteikti par to pastāstīšu tuvākajās nedēļās.

Uzmini, uzmini

Šodien ir mana četrdesmit otrā dzimšanas diena, un es esmu laimīgs ruksis. Esmu bezgalīgi pateicīgs par to mīlestību, kas man dzīvo līdzās, par tiem draugiem, kurus apskaujot man ir asaras acīs - par to, cik forši var būt cilvēki. Mīlu savu ģimeni, mīlu visus tos patiesi sirsnīgos cilvēkus, ko satieku pēc koncertiem, vēstuļu pasākumos, zinu, ka tās lietas notiek pa īstam.

Šis rudens, šis jaunais mācību gads būs citādāks. Gan Tev, gan man. Es apsolu. Nākamajā vēstulē vairāk par “Instrumentu” jaunajām dziesmām un to tapšanu. Pagaidām pielikšu šo.

Rakstīta KMH skolas 103. klasē pagrabstāvā, pa vidu trakam virpulim, bet reizē ar ārprātīgā pateicībā par to, cik ļoti man ir noveicies, ka vispār šo varu darīt.

kad tavā  balsī ir domas, un tās domas, tādā savā valodā, bet laikam latviski skan

nu, tad es iedomājos - akdievs, cik ārprātā neparasti ir noveicies man, 

es redzu, es jūtu

kā būtu, ja manis vispār nebūtu un es

pārdevis, atdevis visu, ko reiz pircis

laimīgs un izmircis tavas upes gaismā 

aptumsums, vispār kāds šodien datums?

Skauju un tiekamies!

Tavs vēstuļu draugs no Stokholmas