Meklēju palīgu
Otrā nedēļa skolā un latviskas pārdomas
Čau, visiem! Bet īpaši Tev - superčau.
Es šorīt atnācu uz skolu mazliet steidzīgā solī, lai būtu precīzi laikā - 9:00. Šodien visu dienu mums darbs studijā ar vēsturisko SSL analogo pulti. Šai jomā pasniedzējs ir cilvēks, kurš ir visu iespējamo skaņas tehnoloģiju enciklopēdija - Eriks Petersons. Laimīgs mūsdienu hipijs, kurš izkāpis no nezināma laika un telpas. Viņš pats dzīvo rokmūzikā, divkārt uzstājies kopā ar Deep Purple.
Bet tagad es sēžu akadēmijas foajē, kur kafejnīcā attapos, ka pirmā grupa nav manējā, tādēļ pēkšņi ieguvu 1,5h - tieši tik, cik vēlos pavadīt rakstot vēstuli Tev.
Un šoreiz vairākas tēmas, kuras visu nedēļu dzīvojās pa manu prātu. Arī viens pavisam praktisks aicinājums - kādu no jums ielūgt kļūt par manu palīgu. Bet par to mazliet vēlāk.
Skolā ieti
Kā jau esmu te minējis iepriekš, kļūšana par studentu 40 gados bijis foršākais, kas ar mani noticis profesionālajā attīstībā pēdējos 15 gados. Es, protams, vissvarīgāko iemācījos Rīgas Doma kora skolā, pēcāk papildinājos JVLMA, bet proporcionāli visvairāk noteikti esmu sapratis un apguvis post factum - darbā, kurš praksē iedarbināja to visu - mūzikas teoriju, instrumenta spēli, dziedāšanu, plānošanu, organizēšanu, savienošanos ar citiem (psiholoģisko pusi), mārketēšanu un galu galā pārdošanu. Jo šis noslēdzošais punkts (lai arī cik tālu tajā vēlies būt patstāvīgs/neatkarīgs) ir tieši tas, kurš izšķir, vai mūzika būs Tavs vaļasprieks vai darbs. Par to atsevišķi varam parunāt citreiz, rakstiet, ja kādam tas ir aktuāli.
Bet nesaistīti ar visu pieminēto - būšana šeit Zviedrijā - prom no visa, kas es esmu Latvijā, ir vērtīgākā pašatklāsme un reality check terapija. Kā tikko pie šī paša galda pārrunājām ar manu kursbiedru no Vircburgas - spēja saglabāt dummy (nezinīša) statusu kādā jomā, nebaidīties atzīt, ka nezini tik daudz, ir vienīgais glābiņš no pāragras aizvēršanās. Skaties - ja es varbūt arī esmu sarakstījis 100 dziesmas un nospēlējis 1000 koncertus savā dzīvē - tomēr bez jebkādas ciešanu grimases sejā nāku šeit uz akadēmiju klausīties, ko man stāsta cilvēks, kurš ir eksperts analogu instrumentu uzbūvē un tehnoloģijās. Viņš ir desmit gadus jaunāks par mani. Un, atklāti sakot, es arvien vairāk (proporcionāli) mācos no cilvēkiem, kuri ir jaunāki par mani. Kas to būtu domājis. Tas gan pilnīgi nemaz nemazina manu cieņu pret meistariem. Tikai fakts, ka tie meistari, kuri ir tiešām saistoši, parasti ir ļoti atvērti jaunajam. Mūsdienām. Un Tu parasti vari just, ka tie vienlaikus arī mācās un iedvesmojas no Tevis. Jaunā, nepieredzējušā.
No personīgi satiktajiem manā dzīvē tāda bija gleznotāja Džemma Skulme, teātra zinātniece Valentīna Freimane, tāds bija dzejnieks Knuts Skujenieks. Tāds ir aktieris Ģirts Jakovļevs, tāda ir Vaira Vīķe-Freiberga. Diemžēl man nav tāda sajūta attiecībā uz Latvijas populārās mūzikas dižgariem. Bieži redzu dusmīgus, uz nākotni un izmaiņām apvainojušos onkuļus. Par to no sirds žēl. Labā ziņa - ir vairāki brīnišķīgi izņēmumi.
Vasara Latvijai
Šī, manuprāt, bija ļoti īpaša vasara Latvijai. Bija iespēja noķert atklāsmi par to, cik jaudīgā zemē esam dzimuši. Cik diženi un spēcīgi mēs esam. Diženi - šis vārds, kurš prātā palicis kopš Vairas Vīķes-Freibergas uzrunas Rīgas 800gades Dziesmusvētkos - “Mēs esam diženi!” Joprojām daļai ir ārkārtīgi neērti to teikt, mulsinoši. Šovasar veidoju skaņu epizodes (tādas kā skaņu gleznas) Dziesmusvētku koru koncerta “Tīrums” intermedijām, kur iekļāvu dažādas mums nozīmīgas balsis, teikumus. Un šis viennozīmīgi bija viens no fragmentiem, kurš tagad (pēc vairāk kā 20 gadiem) savu nozīmi tikai sācis iemiesot, lai arī joprojām prasa dūšu, lai no sirds apgalvotu - mēs, latvieši, esam diženi, mēs esam vareni. Lūk, vari paklausīties manis veidotās “Tīruma” skaņugleznas Māras Ķimeles balsī:
Manuprāt, šī vasara ir dāvājusi iemeslus būt lepniem par Latviju. Tā ir darbos apliecinājusi mūsu valsts un cilvēku lielo spēku, mūsu spožumu pasaules kopbildē. Neskatoties uz to, ka nemainīgi Latvijas sabiedrībā tiek kultivēta pārliecība, ka Latvija ir laba zeme, bet neizdevusies valsts, es tam absolūti nepiekrītu. Es neuzskatu, ka ir normāli dzīvot pastāvīgā naidā pret valdību. Tā ir mūsu ievēlēta valdība, kuru izveidojam (dzīvoju parliecībā, ka) godīgu vēlēšanu rezultātā. Ja neesam ar to mierā, mainām paradumus pie vēlēšanu urnām. Nākamreiz EJAM BALSOT! Ar to vispār viss sākas.
Vasara iesākās ar hokejistu varoņdarbiem, tad Dziesmu un deju svētku aplaimojošā eiforija (ar skandāliem gan, protams), tagad basketbolistu stāja un raksturs pretī milžiem no visas pasaules. Tāds foršs punkts vasarai bija aizvadītajā sestdienā Mežaparkā - tur notika 2. Latvijas Mūzikas Lielais koncerts. Tas, manuprāt, bija izveidots ļoti labi, ar fantastiski jaudīgu un gaumīgu vizuālo tēlu, skatuvi, foršiem māksliniekiem un mīlīgu repertuāru. Mēs uzstājāmies kopā ar Gustavo, atdodot godu Lingas “Nāc dejot”, kā arī nodziedājām mūsu pašu Zemeslodes un Imanta Kalniņa/Māras Zālītes “Piena ceļu”, kur mums pievienojās superīgais Roberts Balanas - latviešu vijolnieks, kurš šauj korķus ārā visās labākajās pasaules koncertzālēs.
Es nezinu, cik ļaužu koncertu apmeklēja - pūlis bija paliels, bet nepameta sajūta, ka mūsu varēja būt stipri vairāk. Šis notikums tik labi var pacelt tautas garu. Un, ja katru vasaru šāds koncerts var latviešus sakļaut kopā atklājot, cik daudz jaudas mūsu estrādes (tā saka?) mūzikā - ir vērts atkal sapulcēties. Nākamgad Latvijas Mūzikas Lielais koncerts ieplānots 1.jūnijā. Protams, joks par estrādes mūziku un Mežaparka estrādi :)
Sludinājums par palīga meklēšanu
Visbeidzot par to, kas virsrakstā. Šī vēstule iezīmē mūsu nākamo sadarbošanās formu, smejies vai raudi. Papildus domu apmaiņai, dažiem vēstuļu draugu koncertiem - es šo redzu arī kā kopīgu mijiedarbošanās platformu, kur es priecātos, ja mēs varētu dot kādu artavu viens otra dzīves un darba laukumam. Priecājos, kā jūs savstarpēji apmaināties idejām, kā raisās sarunas pie katras no vēstulēm, tāpat arī pēc koncertiem, kad kopīgi tiekamies.
Un šajā reizē es vēlos uzaicināt kādu no jums kļūt par manu palīgu, kamēr mana ikdiena ir pastāvīgā pingpongā starp Rīgu un Stokholmu. Es vienkārši vairs nevaru paspēt būt visās vietās, kur vajadzīga mana klātbūtne, nepaspēju atbildēt visiem, nepaspēju nokārtot dažādas praktiskas lietas, kas saistītas ar ikdienas procesiem mūzikā un dzīvē.
Ja gadījumā Tev šķiet, ka laiks atļauj, ja interesē iepazīt tos procesus, kas saistīti ar mūzikas nozari un esi gatavībā darīt arī pavisam garlaicīgus darbus, es priecāšos saņemt Tavu pieteikumu. Nekādu megasvarīgu prasību nav, bet autovadītāja apliecība tiks uzskatīta par lielu priekšrocību.
Īsu motivācijas vēstuli un savu CV nosūti, lūdzu, man e-pastā uz shipseanet@icloud.com, vēstules nosaukumā rakstot SHIPSEA palīgs.
Paldies Tev, ka lasi manas vēstules. Paldies, ka pastāsti par to, kā lasi tās, kad satiekamies! Paldies, ka pastāsti par to, kas Tev ir būtisks - vēstuļu komentāros.
Skauju visus un tiekamies nākamnedēļ! Šķiet, pārceļos uz otrdienu.
Mani ikdienas Stokholmas skolas gaitu stāsti - joprojām un arī turpmāk Instagram storijos.
Jānis
Noslēgumā es tikai gribēju teikt, ka parasti man vēstules uzrakstīšana prasa vairāk kā 1,5 stundas. Un šī reize nebija izņemums - vismaz divreiz ilgāk kā plānots. Bet jākļūst efektīvākam, jo citādāk tā gribēšana/varēšana var noplakt. To ņemu vērā arī citās jomās. Ja uzliekam pārāk lielas likmes, iniciatīva ātri vien izčākst. Piemēram, es sportošu 5 dienas nedēļā. Kā tad. Lai veicas!
Vai ir svarīgi ka palīgs ir tieši no Rīgas vai varbūt ka arī no citas pilsētas?
Lai izdodās atrast to,ko meklē. Arī man gribētos uzticamu palīgu ikdienas darbos,lai viss būtu padarīts.