Viss lido izplatījumā. Es. Un sanāk, ka arī Tu - jo Tu šo lasi, vai ne? Pilns ar idejām, solījumiem sev un citiem. Šī būs ļoti pa gaisu vēstule. Tāpāt kā es pats - ir trešdienas 7:10 ā em, un tieši šobrīd airBaltic paceļas uz Stokholmu. Tas ir tāds ļoti īpašs brīdis - man vienmēr tā šķitis. Tā pacelšanās trīsminūte. Pamēģini kādreiz - tieši tai momentā var izdoties pieņemt svarīgu lēmumu vai izdomāt iesprūdušu domu.
Šobrīd vispār pa logu NASA cienīgs skats. Un es sāku rakstīt Tev.
Šajās dienās
Kas ir “šīs dienas”? Biju uz 48 stundām Rīgā - pirmdien pamodos 5:30 Stokholmā un 10:30 ielidoju Rīgā, skrēju uz Tru pieskatīt “Tev tuvumā” jaunās dziesmas ierakstu. To komponēt iesāka Renārs un aicināja mani tās veidošanā pievienoties. Sanāk, ka šī laikam būs arī tāda mana debija producenta cepurē. Un pirmā pa īstam dziesma, ko esam sarakstījuši ar Renāru kopā. Man bērna prieks. Pēc ieraksta nokļuvām klipa filmēšanā, tādā mīlīgā dzīvoklītī pie Arkādijas parka.
Tad vēlāk vakarā (biš pēc 21) aizgāju uz sporta zāli, pirtī un nākamajā rītā 10os biju atkal klāt studijā. Ar Gati ierakstījām klavieres vakardienas dziesmai. Tad sapulce. Tad 11:40 pirmā satikšanās ar Ziemassvētku koncerta komandu. Izgājām cauri visam dziesmu sarakstam - tehniski. Tad Nacinālajā teātrī aša iefilmēšanās un bilde Spēlmaņu nakts ceremonijai, tad saundčeks Hanzas peronā - ar zēnu kori “Latvijas lepnuma” ceremonijā dziedam “Brīnumu”. Par to vēlāk.
Visulaiku visuviet
Es pēdējā laikā domāju, vai dzīve
vienmēr
bijusi
tik
sadrumstalota?
Vēl domāju, kā ir iespējams kaut ko secināt par to, kā mainās laiki - ja mēs paši nekad vairs neesam tādi kā iepriekš. Saproti?
Mēs varam būt tikai vienā vietā vienuviet - vienā laikā un vienā savā paša attīstības posmā. Es laikam esmu pieaugušais. Mēģinu pierast pie šīs domas.
Vēl es tagad esmu pieradis pie dzīves starp divām valstīm. Nu, laikam pārliecinoši (lieliska definīcija, es zinu) ar pamata dzīves vietu Stokholmā, bet mani studijas un koncertu darbi gan - būtiskā pārsvarā ved uz Rīgu.
Stokholmā es arī īrēju nelielu studijas telpiņu Zinkensdamm rajonā (ļoti jauks), kurp ik dienas braucu ar metro, lai pēc 40 minūtēm sāktu darboties pie šī darba galda.
Tas ir pavisam kaimiņos studijai, kur Prāta Vētra pirms dažiem ierakstīja Pūķa lietošanas instrukciju. Esmu laimīgs, ka ir tāda iespēja, tāds savs stūris ļoti pietrūka.
Kad izvedam mazos pa dārziņiem un skolām, ap 8:40 esmu šeit un dienu visbiežāk sāku ar 60 minūtēm ģitāras. Sākumā gammas, pentatonikas, tad visādas dziesmiņas, kuras ar baigo prieku atrodu par aizvien nospēlējamākām. Mans šī brīža sarakstiņš - “Scarborough Fair” (šīs dziesmas dēļ vispār sāku ļoti trenēties), Kalniņa/Mielava “Tik lēni”, Zigmara Liepiņa “Ķiršu lietus”, un šis tas no Maro. Vēl es mācos beidzot nospēlēt arī dažas sevis izdomātas dziesmas - “Pie upes” un “Vēl labāk”, piemēram. Jocīga sajūta.
Laikam var teikt, ka esmu sācis mācīties ģitāru sistemātiski, jā. Un zini, kas mani visvairāk pārsteidz? Ka var vērot, kā ķermenis iemācās to lietu. Es kādreiz laikam to nebiju tā iečekojis, cik apbrīnojamā veidā mūsu muskuļi sevī raksta iekšā tās mazās kustības. Tieši tik vienkārši - es spēlēju lēni, spēlēju visādas mikro detaļas no dziesmas, atkārtoju, atkārtoju, atkāroju. Un paiet dažas dienas, un - ir! Vienkārši sāk notikt. Pirksti kā roboti.
Gribas
Ak, manas gribas! Man tik daudz, ko šobrīd gribas. Un tā ir sasodīti laba sajūta. Tas ir pats, pats svarīgākais, kas dzīvošanā ir. Tāds novalkāts vārds motivācija.
Tie posmi dzīvē, kad ļoti gribas pamosties un mesties iekšā kādā lietā. Es teiktu, ka šis ir viens no aizrautīgakajiem posmiem manā dzīvē. Es stipri vairāk saprotu, kas man no sirds patīk, un arī šo-to esmu iemācījies jau. Un varu daudzas savas kaislības īstenot.
Bet visa ir tik daudz, ka nezinu, vai tas viss skaitās, ja es nespēju atrast laiku to līdz galam aptvert un sagremot. Jūtos mazliet laimīgs, mazliet pārstrādājies, mazliet pārstimulēts. Bet viennozīmīgi pateicīgs par visu, kas nācis kā liela dāvana. Arī grūtības un izturības pārbaudījumi.
Cenšos sevi kustināt fiziski, par spīti laikiem un nelaikiem kalendārā - izdzenu sevi izskriet kaut 3km, kaut lēnu piecīti - bez pārmetumiem, ka pirms gada to skrēju daudz straujākā peisā. Jo šis ir viennozīmīgi labāk kā nobloķēties un gaidīt kaut kādu mītisku periodu, kad būs vairāk laika.
Eju uz sporta zāli pie katras mazākās iespējas - kaut izstaipīties, mazliet kaut ko pacilāt, pastiprināt kājas un pirtī, obligāti pirtī. Iespējams, ļoti neefektīvā veidā abonējos džimā gan Stokholmā, gan Rīgā. Bet man ir vismaz sajūta, ka sporta zāles durvis man ir visulaik vaļā.
Mana disciplīnas mašīna. Mūsu mūžīgā cīņa. Un cieņa. Un mīlestība. ← Repeat.
Tas ar Tevi. Ziemassvētkos
Nezinu, vai Tev tas aktuāli, bet, ja gadījumā nepaspēji nopirkt biļeti pie mums uz Ziemassvētku terapiju Torņakalna baznīcā kopā ar Rīgas Doma zēnu kori, tad tagad varētu būt labs (iespējams, pēdējais) brīdis ieņemt labākās vietas uz 23.12. koncertiem. 21. un 22. ir izpārdoti, un tas no jūsu puses ir neaptverami skaists uzticības apliecinājums mums - tiem, kuri koncertu veidoja pērn.
Es esmu iztēlojies, ka tā ir sajūta, ko mums atkal gribas noķert.
Varbūt tiekamies!
Lai mīlestība Tevi atrod,
Jānis











