1000 dienas E02

Skaidra lieta. Otrā daļa

Nu, čavinieks. Kā solīts - šis ir turpinājums iesāktajai vēstulei par to, kā man klājas (nu jau 1007 dienas) bez alkohola. Pirmā daļa bija pirms nedēļas, un tā ir lasāma šeit.

Visupirms paldies

Par ko? Par to, ka Tu vispār šo visu lasi. Ka man ir iemesls pierakstīt savas domas, kas principā ir manā dzīvē ir pirmais dienasgrāmatai līdzīgais produkts, kuru, iespējams, būs baigi interesanti pārlasīt, kad būšu vecs. Iespējams, nebūs - kas to lai zina :)

Paldies arī par ļoti intensīvo atgriezenisko saiti, ko šajā reizē jutu. Šī nav tēma, par kuru esmu padomājis tikai es. Skaidra lieta (neplānots puns), ka alkohols ir visapkārt, un tas kaut kādā mērā nav bijis klātesošs tikai ļoooti retajam - vēsturiski ģimenē, pusaudžu laika tusiņos, kādos spēcīgos dzīves atgadījumos, ļoti smieklīgos atgadījumos un arī bēdās.

Un vispār - šis nav tikai par alkoholu, bet īstenībā par vēlmi aizpildīt kādu savu tukšumu ar jebko - cukuru, ekrānu, iepirkšanos vai seksu. Ļoti interesanta tēma, manuprāt.

Un tomēr. Šajā otrajā vēstulē es gribēju pēc iespējas precīzāk nosaukt dažādus novērojumus, kuri man lika pārdomāt attiecības ar alkoholu. Tas nebūs nekādā svarīguma secībā, vienkārši lietas, kas man ienāca prātā, kad tagad centos atcerēties par iemesliem, kāpēc tādu lēmumu pieņēmu. Es esmu mēģinājis būt tiešs, iztikt bez apceres un dzejas, tiešām. Lai nekavētu mūsu visu laiku - ķeramies pie lietas.

Šaubas

Alkohols man deva milzīgu devu šaubu par visu, ko es daru. Lai arī tai brīdī, kad iedzer to prosecco vai vīna pudeli, šķiet, ka viss ir iespējams, kad tas pagaist, attopies, ka nekur nekas uz priekšu nav pavirzījies. Es domāju, ka es nomuļļāju daudzas ļoti labas iespējas daudz izdarīt.

Arī tie lēmumi, kas tika pieņemti, nākamajā rītā tika apšaubīti - nespējot saprast, vai tas ir tikai bravūras iespaidā, vai tiešām kaut kas vērtīgs. Tagad es bieži esmu ļoti ātrlēmīgs - ja man ir pirmā sajūta, ka vajag - vienkārši daru. Ja uzrakstu īsziņu un nošaubos - visbiežāk spiežu send. Jo bija kaut kas manī, kas lika tādu ziņu rakstīt. Un es sev uzticos. Es uzticos skaidrai spontanitātei.

Rakstīšana pālī

Varbūt te ir tāds arī plusiņš, ka var saņemties izdarīt to, ko pa dienu negribas vai kautrība neļauj - tur visādi grūtie e-pasti, kaut kādas pārdrošas idejas - tev vairs vakarā ar vīna glāzi rokā un dīvānā nav tās bremzes, kas parasti. Bet kopumā - tā bremze ir tieši tas saprāta katalizators, kas mums katram dots. Un ir iemesls, kāpēc tava apziņa kaut ko apstādina.

Nu, un nemaz nerunāsim par kaut kādām liekām replikām kas kādreiz rakstītas tviterī vai feisbukā, kaut kādi komentāri un iesaistīšanās diskusijās. Tas viss ir bijis tik ļoti lieki.

Mīts par radošumu

Man reibonis iedevis nulle jaunu dziesmu, dzejoļu vai nākotnes vīziju. Varbūt esam kādreiz ar grupu pie aliņa forši aizpļāpājušies un izfunktierējuši labas lietas, bet tas viss labais vienmēr parasti vēl ir tājā sākuma stadijā. Kad jau visītis atkorķējas, iet vaļā baigais fufelis.

Individuāli - es jau pēc pirmās glāzes pie klavierēm kļūstu miegains un paštīksmīgs par kaut kādām senām lietām, sāku riņķot ap savu asi un vispār pāreju patērēšanas režīmā. Kas ir absolūts pretstats radošuma definīcijai.

Bezjēdzīgums

Mēs nogurstam no savām ārkārtīgi kārtīgajām ikdienām. No savām instagram dzīvēm, kurās mēģinām iespiest sevi un ierāmēt principos, kurus mēs vēlētos iemiesot. Un skaidrs, ka vienā brīdī drošinātājs izšauj, un gribas vienkārši darīt kaut ko stulbu. Darīt pašam. Justies brīvam.
Bet tādos mirkļos var sadarīt tik daudz patiešām Stulba. Vēlme aizbēgt no sevis kombinācijā ar alkoholu - deep shit. Vismaz es - esmu reizēm ielēcis baigi par dziļu, aiz tās inerces pateicis to, ko galīgi nevajadzēja (lai arī domāju), pateicis arī to, ko nedomāju, nobučojis to, kuru nevajadzēja, padirsis maku un telefonu. Apēdis visu pasaules džankfūdu, neaizgājis paskriet, lai arī sev biju apsolījis. Tik daudz neizdarījis no tā, ko pats sev biju apsolījis. Tas laikam pat šķiet būtiskākais.

Ja tu netici saviem solījumiem, tad ko tu vari vispār citam dot.

Ķermenis

Jā, es jau minēju to, ka pēc maniem paradumiem nekādi vienā teikumā nesaliekas sports un spirts :) Vīns un vīngrošana, hehe.

Un tas man, izrādās, ir tiiik ārkārtīgi būtiski! Es sevi nejūtu kā sevi, ja mans ķermenis nav izkustināts un izsvīdis, noguris un pēc tam izgulējies. Savulaik es mēdzu ieiet tādā pilnīgi kā rekorda stādīšanā - cik vispār viņš (ķermenis) varēs izturēt? Cik ir sliktākā forma kādā es varu būt? Tas aiziet tādā kā apburtā lokā.

Lēmums vienreiz

Es vispār esmu tāds kaislīgs cilvēks. Es daru tā diezgan aizrautīgi, kad kaut ko iesāku.
Un šajā gadījumā man simtreiz vieglāk bija visu ko jaunu iesākt, ja šis ir nobeigts. Jo komplektā ar alkoholu, vismaz man ir grūti kaut kādās jaunās lietās mesties iekšā. Izņemot no ballītes ballītē, protams. Bet tas, lai arī negaidīti - vispār nav beidzies. Man ļoti patīk ballēties joprojām. Es gan nozūdu, ja jūtu, ka sākas tāds bezjēdzīgais.

Tieši sestdien biju brīnišķīgā dzimenē, un kaut kad ap tumsiņu saņēmu jautājumu - nu, Šipīt, kā ir būt - tādā tusiņā, un vispār bez alkoholiem. Es tikai tad tovakar pirmo reizi par to iedomājos. Jo man vispār nav par to jāpiedomā ikreiz pie bāriņa. Tas lēmums ir pieņemts, un tu vienkārši baudi!

Vēl es gribētu piemetināt, ka šis ir lēmums par pagaidām. Es šobrīd tā esmu nolēmis, un šis absolūti neizslēdz iespēju, ka es kādreiz, iespējams, atkal sagribēšu reibt. Kas to lai zina.

Grāmata

Iepriekšējā vēstulē visu ko sasolīju. Un minēju arī grāmatu, kura man kaut kā ļoti trāpīja. Es gribētu domāt, ka tas ir ļoti individuāli, un varbūt nostrādāja tikai man. Bet esmu ārkārtīgi pateicīgs, ka Austra, kad ciemojāmies tā gada oktobrī Valensijā, manām acīm piegādāja Enijas Greisas “This Naked Mind” elektronisku versiju. Es to sāku lēni lasīt, tad arvien aizrautīgāk un pēcāk atkal tā mierīgi - jau tad, kad biju pārtraucis attiecības ar alkoholiem. Arī šobrīd es ik pa laikam lidmašīnā palasu pa lapai uz priekšu. Joprojām neesmu izlasījis līdz galam, starp citu :)

Noslēguma vietā

Tāda noslēguma jau nav. Vienas vienīgas un mūžīgas pārdomas, hehe.

Gan par to, kas ir piedzīvots reibumā. Cik daudz grūti izskaidrojama un brīnumaina. Cik daudz muļķību. Un ne tikai tādu jautru, bet arī skumju un tumšu. Un cik daudz mēs vispār arī neatceramies.

Gan arī par to, cik dažādi ir dzert divdesmit gados un četrdesmit gados. Ja galīgi jauniņiem galvenais ir nesataisīt kaut kādus neatgriezeniskus sūdus, tad ap četrdesmit tu jūti kā tavs ķermenis kombinācijā ar alkoholu iespiež gāzi grīdā virzienā uz vecumdienām. Nu, tā tas vienkārši ir.

Ja šī saruna Tev šķiet saistoša, mēs to noteikti varam turpināt komentāros.

Un paldies, ka šitik tālu vispār esi izlasījis. Es ceru, ka mēs tiksimies drīzā nākotnē un runāsim arī par visādām citām superīgām tēmām. Kaut kā šoreiz gribas īpaši pateikt - paldies par uzticēšanos maniem burtiem.

P.S. Recepte

Es taču iepriekšējā vēstulē solīju!

Rumkolu varbūt nākamreiz, bet es gribēju padalīties ar superīgāko dzērienu, ko esmu svaigi iemācījies pagatavot pats, un tas pārsit visas normālās limpenes, kombučas un pat (drumroll) manas mīļās kokmuižas.

Šipkēvica nereālais rozmarīna dzēriens

Sastāvdaļas:
1. Normāls ķekars rozmarīna (viena paciņa rimītī, piemēram)
2. 2 citroni
3. Agaves sīrups
4. Gāzēts ūdens
5. Svaigas piparmētras

Vāra katliņā rozmarīnu 3 minūtes. Pielej mazliet agaves sīrupu. Ja negrib būt pārāk stilīgs, tad var arī cukuru. Noņem no plīts un atļauj ievilkties. Iemet arī piparmētras. Pēc 15 minūtēm izņem arā rozmarīna kātus un piparmētras. Atdzesē un lej kanniņā, kur iespiesta divu citronu sula. Tas tagad ir stiprumiņš, kuru atšķaida ar gāzētu ūdeni, pievieno sasmalcinātu ledu, dažas mellenes skaistumam un kaifo par dzīvi.

Nav par ko.

Tiekamies nākamreiz!
Jančiks