Baltas lapas priekšā
Turpina sākties jauns gads
Lūk, neliels ievads tiem, kuri šeit iemaldījušies pirmo reizi.
Es esmu Jānis Šipkēvics, man ir 41 gads, es šobrīd ar ģimeni (Zani, Kristapu, Jūnu) dzīvoju Stokholmā, kur mācos Zviedrijas Karaliskās Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā mūzikas producēšanu un skaņu. Šobrīd rit otrais semestris, un pēc pirmā es esmu sapratis, ka rīcības plāns, kuru esam kā ģimene uzņēmušies, ir sarežģīts. Bet paveicams.
Līdz aizbraukšanai uz šejieni es kopš pagājušā gada februāra rakstīju reizi nedēļā. Man šķita, ka būšana prom dos mazliet vairāk laika reflektēt par notiekošo un palūkoties uz visu no malas, bet skatos, ka noticis pretējais - dzīves intensitāte tikai palielinājās. Tas gan, jāatzīst, sākumposmā bijis ļoti saistīts ar dažādu praktisku lietu nokārtošanu šeit (dzīvošana, birokrātiskās lietas, bankas konts, transports) un pierašanu pie jauna dzīvesveida - paralēli studijām es kopš augusta beigām esmu nospēlējis 33 koncertus Latvijā un 28 reizes (14 x 2) braucis turpu un šurpu. Diezgan traki.
Bet sirsnīgs šautauts airBaltic, nezinu kā tas būtu paveicams bez tiešā reisa. 💚
Draivs, tā teikt, ir labs; jūtu, ka varēšanas man pietiek. Un spēka - šajā dzīves posmā ir sajūta, ka nav laika čīkstēšanai - ir jāmauc!
AtSākums
Es šo vēstuli domās esmu iesācis jau reizes piecas. Patiesībā, iespējams, vairākas vēstules jau esmu uzrakstījis - prātā, Tev nenosūtot. Es eju pa ielu, braucu metro, grozos vakarā pa gultu, un domās rakstu.
Bet nekas nav šķitis tā vērts, lai es tērētu jebkura cilvēka laiku ar to.
Tas ir tāds īpašs, diezgan tipisks dvēseles stāvoklis, kad šķiet, ka negribi nevienam traucēt ar savām domām, savu klātbūtni. Un tad ir tas otrs, protams - tas, kurā, iespējams, reizēm esmu sadūšojies izdarīt diezgan daudz.
Bet kopš gada sākuma, kad regulāri atgādinu sev par to, ka man ir jābūt radošam un dodošam, mani pārņem drīzāk tāda kā panika un sastingums.
Writer's block
Sauc to kā gribi, katram mums ir savs izskaidrojums paisuma un bēguma stāvoklim, kurš, acīmredzami, ir neizbēgams. Galvenais būtu saskatīt, ko tajā laikā Tu patiesībā DARI. Jo, nedarot ierasto vai vēlamo (neesot tas, kuram tev tai brīdī vajadzētu būt), Tu neizbēgami tomēr ESI kaut kas. Tai brīdī, iespējams, top kaut kas jauns, kāda jauna Tevis forma, kura ierastajā produktivitātes ritmā nemaz nevar rasties.
Tā es sevi mierinu :) Bet patiesi, es ticu, ka tur ir daļa taisnības. Tikai šie stāvokļi, kad paši sev besījam, jo nekam nevar saņemties, galu galā var izrādīties ļoti, ļoti svarīgi. Un beigās arī ražīgi.
Jauns sākums uz senu beigu bāzes
Zini, ko es daru, kad sēžu pie tā saucamās “baltās lapas”? Tad es sāku irdināt vecu nepabeigtu ideju galiņus. Jo, laikam ejot, ir simtiem dažādu ieceru, kuras palikušas gaisā karājoties. Nevis tādēļ, ka pietrūcis toreiz spēka novest tās līdz galam, bet tamdēļ, ka ikviens, kurš pastāvīgi darbojas radošā sfērā, dara daudz vairāk nekā nepieciešams konkrētajam projektam. Man ir pilns ar darbiem, kuri tomēr, izrādās, ir parāk jocīgi, pārāk smeldzīgi, pārāk popsīgi, dīvaini, pārāk čīzī. Un tie visi “atgriezumi” ir labākais punkts, no kura uzsākt kaut ko jaunu. Kad tavā acu priekšā ir balta, šķīsta lapa, kurai bail pieskarties, jebkurš jauns, tevis izdomāts vārds, skaņa vai triepiens šķiet kā traips, kas iztraucē ierastajam ideālajam mieram.
Pasaule līdz šim ir brīnišķīgi pastāvējusi bez tavām un manām idejām. Bet, kad sadūšojamies pārvarēt to maģisko klusumu, var atklāt tik daudz jauna par dzīvošanas jēgu. Par to, kāpēc mūsu piedzimšana ir bijusi ļoti būtisks un gaidīts brīdis - ja ne daudziem, tad vismaz dažiem. Un tas viennozīmīgi ir kautrīgā khe khem vērts.
Ar Tevi vēstulēs
Man ir bijis milzīgs prieks ar Tevi būt kopā nu jau teju gadu. Šeit, vēstulēs. It kā nojautu, bet nekad nebiju iztēlojies, cik daudz īsta, tieša gandarījuma tas man sniegs - būt tiešā saiknē ar Tevi, to vienīgo un patiesībā vissvarīgāko mana darba novērtētāju.
Tieši Tavs saviļņojums man dziesmas laikā iedod tās skudriņas, kad es pats jūtu tādu kā elektrību izskrienam cauri. Tas galīgi nenotiek bieži, bet, kad gadās - ir visu pūļu un iestiguma periodu vērts.
Vēl es esmu iemācījies, ka mēs varam satikties pavisam reālā formā. Līdz šim tas noticis divkārt - pirmo reizi vasarā (manā skolā) un pavisam nesen - dienu pirms Ziemasssvētkiem mūsu ekskluzīvajā eglītē. Es zinu, ka šis turpināsies, jo man tas ir ļoti būtiski. Un man ļoti patīk kā jūs savā starpā ņirbat.
Baigi, baigi laba sajūta par to, ko piedzīvojām Cēsu ielā decembrī. Es jau kaļu plānus nākamajam vēstuļkoncertam. Vai Tu būtu gatava/gatavs atbraukt uz Stokholmu varbūt?
Mūsu eglīte
Tas jau vispār nav vārdos aprakstāms. Viens no pagājušā gada vissuperīgākajiem koncertiem. Pirmkārt, es apbimājos, kad kopā dziedājām “Siltā gaismā” jau pašā sākumā. Otrkārt, es biju mēms par to, cik atvērti jūs bijāt manam uzaicinājumam uzstāties, atklāties. Ļoti, ļoti saviļņojos. Paldies par katru dzejoli, katru dziesmu, novēlējumu, stāstu. Ar gandarījumu nolūkojos, kā uzsākusies arī jūsu pašu radošā mijiedarbība - manīju instagramā, kā viens ar otru saspēlējāties arī vēlāk.
Te ļaušu jums flašbakot bilžu galerijā. Par to nu jau tradicionāli sirsnīgs paldies VIP vēstuļdraugam, mūsu fotogrāfam Austrim Auziņam. Iemetu dažas bildes tepat, bet visu galeriju varat lūkot te: Shipsea vēstuļu draugu eglīte [Parole: SeklaSniega]
• Pārpublicēt bildes atļauts tikai nekomerciāliem mērķiem. Pārpublicējot tās, noteikti norādiet to autoru.
Par vēstuļu pasākuma notikšanu es vēlos pateikt lielu paldies lieliskai komandai - Lindai Rozei, Līgai Pļaviņai, tāpat Melisai Deborai - Kaškurai un visiem palīgiem, kas brīnišķīgo Mission Canteen posa svētku rotā. Liels paldies skaņu vīram Rūdolfam Kaufmanim, un, protams, iemūžinātājiem - Mārcim Pļaviņam un Austrim Auziņam.
Paldies visiem, kuri dalījās savos talantos - visiem, kas nāca pie eglītes ar priekšnesumu. Mans personīgs megapaldies pārsteiguma visiem, maniem draugiem - Mārai Upmanei - Holšteinei un Jānim Aišpuram.
Atgriešānās Ziemeļblāzmā
Noslēgumā es vēlos uzdot Tev jautājumu - vai Tu zini, kad notika pirmais Shipsea (toreiz Shipsi) koncerts? Man personīgi tas bija ļoti, ļoti svarīgs (ne viegs) brīdis, tāds liels notikums, kurš uz visiem laikiem izmainīja to, kā es tuvojos mūzikai.
Par visu sīkāk es pastāstīšu nākamajā vēstulē. Bet līdz tam, iemet ausi un aci šajā video, kurā fiksēts, kā pirmo reizi mūžā spēlējam “Mežaparku”. Tas bija tikko radies, burtiski pirms dažām dienām - pagarā nometnē Ķekavas mežos. Viena svarīga kopdzīve bija noslēgusies, es - svaigi izšķīries, nodzinis matus uz nullīti, meklēju ceļu uz nāktoni. Un te nu mēs esam - nākotnē, kurā drīz atzīmēsim šim notikumam 10 gadus. Lai dzīvo tagadne! Būs atkal koncerts.
Parole bilžu galerijai: SeklaSniega. 👾
Ak, mīļo Jāni! Es kopš Tavas pēdējās vēstules ik pa laikam ieklīdu šeit, lai pārbaudītu, vai tiešām neko neesi rakstījis, vai nav kāds gļuks un varbūt esmu palaidusi garām Tavu vēstuli! 💌 Man šķiet, ka Tev, man un katram no mums visupirms ir vienkārši Jābūt vislabākajā veidā un formā, kā tajā brīdī paši savu un arī apkārtējo procesu dēļ spējam. Atkritiena, bēguma, apjukuma brīži ir tik svarīga sastāvdaļa no mūsu ceļa, jo, ja to nebūtu, mēs nekad nespētu novērtēt tos uzrāviena momentus, kad lidojums ir tik skaists, ražīgs, emocionāls un bagāts! Indulim Paičam ir brīnišķīga saruna par atkritiena brīžiem un to, ka visa šī mūsu būšana ir kā svārsts. Kad tas atrodas zemākajā punktā, patiesībā tieši tajā brīdī jau ir sākusies kustība augšup.
Lai Tev laimīga šūpošanās! Un milzīgs Paldies par iespēju klātbūt un dot palīdzīgu roku Vēstuļdraugu notikumā, īpaši – spārnu sagatavošanā Taviem lidojumiem! 🙂❤️