Čau!
Šī ir trešā reize, kad Tevi uzrunāju. Un man jau bija tāda nojausma, ka šis būs mazliet grūtais. Grūti saņemties. Valentīna dienas nedēļa bija pārsātināta ar pienākumiem, notikumiem, sajūtām, priekiem un arī maziem izmisuma kliedzieniņiem pēc laika sev. Nedēļas sākumā mēģinājums, ģenerālmēģinājums un trīs koncerti Nacionālajā teātrī, piektdienas rītā mēģinājums Ķīpsalā “Zelta mikrofonam”, vakarā - “Siltā gaismā” pilna programma Valmierā, savukārt, sestdiena - atkal viscaur pa Ķīpsalu. Un tai vakarā arī visi brīnišķīgie apbalvojumu notikumi. Tas viss kopā devis milzīgu gandarījumu, bet sajūta līdzīga kā ilgstoši ieelpojot, bez iespējas izpūst gaisu ārā no plaušām.
Tu zini to sajūtu?
Ka trūkst elpas, bet patiesībā ir vienkārši uztraukumā aizmirsies izelpot? Arī pagājušajā nedēļā nekas nebeidzās, visas mūsu domas bija ar Ukrainas tautu, jo apritējis tieši gads kopš Krievijas izraisītā ārprāta. Tam par godu mēs tikāmies divkārt - 24.02. Rīgas Cirkā, kur koncertā “Veltījums Ukrainai”, kā arī nākamajā dienā nerimstošā putenī āra skatuvē pie Rīgas Kongresu nama.
Kā allaž šādos koncertos Tu sajūti tādu īstu tuvumu ar saviem aroda brāļiem un māsām. Visi šeit ir tamdēļ, lai savus ego saspiestu mazītiņus un visu atdotu citiem - šajā gadījumā palīdzētu savienot spēkus, domas un galu galā - reālus resursus, ko varam dot Ukrainas armijai, lai tā spētu uzvarēt karā.

Kā jau teicu, nākamajā dienā Ralfs Eilands mūs visus saveda kopā uz skatuves koncertā “Ukrainas brīvībai”. Tajā valdīja pavisam cita meteoroloģiskā temperatūra, bet gaisā bija tā pati elektrizētā sajūta - cauri jebkādiem laikapstākļiem, skaudrumam vai sarežģījumiem, mēs nākam kopā. Šeit noteikti valdīja manifestācijas vēji. Paldies Ralfam! Es vispār apbrīnoju to čali.
Mēs ar Gabriēlu Zvaigznīti nolēmām dziedāt ukraiņu grupas “Okean Elzy” dziesmu “Обійми”. Sirdi lauž kopā. Apbrīnoju Gabriēlas spēju ielikt tik daudz savu sajūtu šajā dziedājumā. Un savaldīt asaras.
Katra diena
Šīs dienas viennozīmīgi nebija vieglas. Bet es katru rītu mostos ar pateicības sajūtu, ka manas grūtības ir tik panesamas. Un risināmas, atrisināmas. Es gūstu daudz spēka saprotot, ka varu dot citiem un palīdzēt. Protams, ka es pats ar savām putrām, putniem un dēmoniem cīnoties, reizēm esmu pārguris un bezspēcīgs, bet ir laba motivācija ar to tikt galā.
Šobrīd esmu mazliet atelpojies un atgūstu spēkus laukos Smiltenē pie Zanes vecākiem. Es guļu labas stundas, jo te mums tādu iespēju dod vecmāmiņas un vectētiņa klātbūtne - kad mazie pieceļas 5:45, mēs varam vēl kārtīgi šņākuļot saldos sapņos līdz priekšpusdienai. Tas ir fantastiski! Novērtē iespēju izgulēties, ja Tev šobrīd tāda ir!
Nākotne turpinās
Labi, bet nu ir laiks saņemties un sākt pildīt ikdienas pienākumus, kurus biju apstādinājis dēļ lielajiem koncertiem.
Uz mana darba galda šobrīd ir dziesmu cikliņš bērniem par mazliem un lieliem darbiem, kurus mazs puika un meitene veic ikdienā, mācoties šo pasauli. Par visu pēc kārtas - ēst gatavošanu, apģērbšanos, štābiņa būvēšanu un, protams, dzimšanas dienas svinēšanu. Dziesmiņas jau teju gatavas, tām burvīgus vārdus sarakstījis mans tuvinieks un klasesbiedrs Marts Pujāts. Reku īss fragments no viena:
Mizoju gurķus, griežu tos šķēlēs
Viss būs tik gards un kusīs uz mēles
Maizītēm virsū smērēju sviestu
Aizlido tomāts, trāpa pa griestiem
Tas jau nekas, tā pavāriem gadās
Olas jau katlā ar čaumalām badās
Lūdzu, lūdzu, nāciet pie galda
Klāt vēl visiem būs tējiņa salda
Uz rakstīšanu mani skubināja mani bērni - pareizāk sakot viņu mazā, šarmantā rosīšanās (ar pasaulē nopietnāko sejas izteiksmi, saprotams). Un šķita, ka palīdzētu tāds kā soundtrackiņš. Un, protams, tad nāca arī bērnu vokālā studija “Siguldiņa”, kuri tieši ko tādu vēlējās dziedāt. Siguldā gaidāma arī pirmizrāde šim - 16.aprīlī. Ja interesē, piefiksējiet, ziņošu par laikiem un biļetēm.
Otra mana prioritāte (vai maz var būt divas prioritātes?) ir mūzikas partitūra filmai “Pret straumi”. Tas ir stāsts par sarežģīto, bet Latvijas brīvībai svarīgo Gunāra Astras dzīves ceļu. Tituldziesmu “Sēkla sniegā” radīju jau pērn (ar to šobrīd sāku katru koncertu), tagad visbeidzot ir gatava filmas montāža, ar prieku ķeros lielajam darbam klāt. Un ziņošu kā ar to veicas.
Koncerti
Kā vienmēr, noslēgumā ziņoju par mūsu iespējām satikties klātienē.
“Siltā gaismā” koncertceļojums turpinās jau šo sestdien - 11.martā mēs būsim Rēzeknes brīnišķīgajā Latgales vēstniecībā “GORS”. Ja kādreiz ir bijusi doma izbraukt brīvdienās uz skaisto Latvijas austrumpusi, varbūt apskatīt arī Daugavpili un Rotko centru, pārnakšņot kādā Airbnb spotiņā pie ezera ar pirti (un peldi āliņģī, saprotams), domāju, ka šis ir last call!
Jaunumi! Ir izsludināts “Siltā gaismā” koncertdatums Ventspilī 26.maijā. Biļetes ir pieejamas šeit, un es priecājos, ka man būs iemesls pavasarī doties uz Kurzemes pusi. Ventspils man saistās ar burvīgajiem “Cosmos” laikiem, Muzikālo banku sendienās, kā arī ar daudzām jo daudzām vasarām, ko pavadīju stāvkrastā pie Jūrkalnes un Sārnates. Tiekamies?
Un vēl pirms visa šī - šonedēļ 9.03. Latvijas Nacionālās operas un baleta namā notiks izrāde “(Ne)Stāsti man pasakas”, kurā esmu līdzradījis muzikālo partitūru, kā arī allaž esmu klāt uz skatuves. Šoreiz kopā ar Kasparu Kurdeko un Kasparu Vizuli. Brīnišķīga dejas izrāde, ko radījusi Elza Leimane.
Noslēgumā
Izrādās, bija sakrājies visa kā diezgan. Bet, zini, rakstot kaut kā pašam palika vieglāk, salikās plauktiņi un radās dzirksteles celties jaunai nedēļai. Pēc vētras nāk miers, tam līdzās - tukšums. Tukšums pamazām pārtop par telpu, kurā var sākt darboties. Es tagad ņemu rokās pildspalvu un sāku.
Varbūt arī Tev laiks pierakstīt kādu domu, kas ienāca prātā pēdējo 10 minūšu laikā?
Līdz nākamnedēļai!
Jānis
P.S. Varbūt ir kas vaicājams? Par kaut ko pastāstīt sīkāk? To droši ziņo komentāru sadaļā. Kā vien rodas iespēja, atbildu ikvienam. Ja būs kas ietilpīgāks, labprāt uzrakstīšu par to garāk nākamajā vēstulē.
Un, protams, paldies, ka seko manām gaitām. Ja gribi arī turpmāk saņemt vēstules, pieraksties šeit. Ja vēlies ieriebt kādam, kuram riktīgi nepatīk mana mūzika, vari ierakstīt viņa e-pastu. Lai veicas!
Paldies par kārtējo vēstuli. Mirklis apstāties un ieelpot katru burtu.
Epasta iedvesmota, ieslēdzu fonā Mini Dzimšanas Dienu. Abi ar dēlēnu priecīgi azartiski kārtojām viņa istabu, mūzikas pavadīti, un es domāju, cik ļoti gribētos uz kādu intīmāku Tavu koncertu. Un tad es izdomāju pamest gaisā vienu traku domu (jo - "Ja nu!!!") Kā būtu ar kādu klusu un noslēpumainu mini koncertu epastu listē esošajiem? Varbūt kādai "Mini Dzimšanas Dienai" apritot? :) Jo tie, kas te- tie zina un svin ar Tevi katru mazo prieku!
Paldies vēlreiz!
“ Pēc vētras nāk miers, tam līdzās - tukšums. Tukšums pamazām pārtop par telpu, kurā var sākt darboties. Es tagad ņemu rokās pildspalvu un sāku.” Šis ir tik spēcīgi, ka gribas ņemt to pildspalvu un sākt ar to, ka uzrakstu šo citātu un pielieku kaut kur ikdienas skrējienā redzamā vietā, lai tad, kad tas tukšums atkal piezogas - varu to noķert un pārvērst par telpu, kurā darboties, citādi tajā tukšumā var pazust. Nostāties baltas lapas priekšā katru reizi ir tik biedējoši un satraucoši vienlaicīgi - ar ko sākt. Kas tur būs, kas sanāks un vai vispār sanāks? Bet ja nemēģina, tad jau garantēts, ka nesanāks un tad jau labāk to dzīvi pabeigt ar pārdomām ka es vismaz darīju un centos, nevis neizmantoju man dotās iespējas, vai ne? Nu baigi labi, īsāk sakot. Paldies, ka dalies savās pārdomās, ka esi tāds īsts, līdzāspastāvošs, sadzirdams cilvēks - ne tikai radio, Spotify un koncertos no skatuves. Tavas ziņas iedvesmo tiešām atsākt pierakstīt, tā ir tik brīnišķīga pašterapija. 🤍