Pirmais pusmaratons ir īpašs, Tu saproti, ka vari, Es raudāju un tas notika kopā vēl ar kādiem pāris cilvēkiem, kas bija atbraukuši to noskriet uz Rīgas maratonu no ārzemēm. Mēs satikāmies trasē, redzējām kā iet jau pa ceļam. Finišā pat nevajadzēja runāt, apskāvāmies un raudājām. Aiz prieka.
Izturību ikdienas aktivitātēs un ar maziem solīšiem mēs varam sasniegt lielas lietas.
Jā, tā sajūta tiešām īpaša - ilgi esi par to domājis, iztēlojies, kā būs. Un vispār uzdevis jautājumu, vai tas Tev vispār ir pa spēkam.
Un vēl forši, ka tas ir tāds JĀ/NĒ notikums - ir izdarīts, un miers. Tu nevari pa pusei būt to paveicis. Līdz ar to ir tāds pilnīgs gandarījums par paveikto!
Ļoti labi atceros, kāpēc sāku savulaik skriet. Bija ļoti depresīvs periods dzīvē, ok, depresija, sauksim lietas īstajos vārdos, jo mana toreizējā ģimenes ārste tieši tādu diagnozi man iedeva. Jutu, ka brūku, un ka tai pat laikā man fiziski prasās izlādēties, izlikt dusmas, skumjas, depresiju.. Manā galvā izkristalizējās divi varianti - vai nu es sākšu smagi dzert, vai .. jāiet skriet (nekad iepriekš to nebiju darījusi). Izvēlējos to otro. Neuzdrošinos apgalvot, ka tieši tas mani izārstēja, bet tieši tā es jutos, kopš tā brīža fiziski un emocionāli jutos aizvien labāk, līdz depresija vienkārši izgaisa. Pēc tam bija visādi periodi (grūtniecība, piemēram), kad baigi skriet nevarēju, bet sports bija ikdiena. Nu jau trīs gadus atkal esmu regulāra skrējēja, un nespēju iedomāties to vairs nedarīt. Tā ir kļuvusi par narkotiku un es - par atkarīgo.
Es pilnīgi saprotu to, ka var būt dilemma starp vīnu un izskriešanu. Un abiem ir labs potenciāls izaugt par kaut ko masīvu. Esmu mēģinājis abas metodes :)
Bravo, dzīve kļūst arvien garšīgāka✨ Lasu tavas “vēstules” kopš eksperimentiem ar insperimentiem un gaidu, kad kādā dienā iznāks grāmata. Pie viena piesakos konkursā uz grāmatas redaktores vietu. Zin kā - nepajautās, neuzzinās, hehe✨
Labvakar! Ļoti iepriecinoši lasīt. Cilvēcīga apjēga par kustību nozīmi un saņemšanos. KUSTĪBA IR ENERĢIJA! Bez kustības es nekā nevarētu. Ne darbu, ne ģimeni, ne biznesu, ko attīstu.
Redz, ir pieaugušie, kuri 1-2 h var veltīt diendienā bērnus vadājot pa pulciņiem
un sportiem, bet sevi aizmirst..... Tā ir apziņa, ka mēs katrs ikviens varam piedalīties Dieva radīšanas plānā un cieņā rūpēties par savu ķermeni, to spēcinot. Jā, un arī sievietēm šis svarīgi! Labs piemērs "Sporto Jēzum" dāmas. Nevis izrādīties un selfijot , bet ar Svēti Rakstu rindām iesākot, aizvadīt kārtīgu apļa treniņu, savu ķermmeni un garu spēcinot. Nu tad mazliet par skriešanu. Tu nevaru kļūt bēdīgs pēc skriešanas, tas ir tik superīgi! Bet tā ir arī disciplīna, pirmkārt, saņemšanās. Jo izvilkties ārā paskriet -9 grādos, kā tagad Rīgā, nudien vajag saņemties. Es arī skrienu kopš 2015.gada, visu cauru gadu (sezona nekad nebeidzas), kad mani uz to "iedvesmoja"
mīlestība. Bet ar gadiemmtas ir vajadzīgs man pašai. Lai izdzīvotu.
Ļoti uzrunāja vārdi "baz alkohola un cigaretēm", jo tā ir sērga, kas piezogas un ievelk... purvā.
Paldies, Anna, par vēstuli! Ķermenis jāciena, tas mums katram dots tik maģisks. Bet pateikt un apņemties to ir vieglāk nekā praktizēt. Man šobrīd veicas labi, bet esmu bijis arī ļoti bezspēcīgs kaut kādas pašplūsmas gravitācijas dēļ. Tā ir spēle visa mūža garumā, droši vien.
Pagājušā gada pavasarī, Šveicē, slēpojot smagi nokritu un salauzu celi. Protams, tieši pirms tam biju aizdomājusies, ka jāatsāk ikdienā sportot, bet nezināju kā. Šā vai tā, bet pēc kritiena bija nepieciešama fizioterapija, kura ļāva iemīlēt vingrošanu no jauna..jā, kā bērnībā, kad sapņoju par sporta vingrošanu.
Tagad reizi nedēļā dodos uz fizoterapiju, cenšos citās dienās pavingrot vai vismaz iziet pastaigā.
Vēl?
Es apraudājos pie vārdiem par izdošanos. Kāpēc?
Tādēļ, ka no rītdienas sāksies muzikāli liels darbs pie kaut kā jauna ar burvīgāko producentu, kuru spēju iztēloties! Tavs iedrošinājums dubultā noderēs!
Es esmu posmā, kur domāju - sākt dzert vai sākt skriet. Par sliktu dzeršanai ir mana nepatika pret ierobežojumiem, kas būtu, liekot uz laiku nebūt pieejamai šoferēšanai (alko ar stūrēšanu nedrīkst kopā). Un par labu skriešanai, ka tas būtu papildu laiks klausīties Cilvēkjaudu. Tā arī mans top1 podkasts, un ir palīdzējusi būt jēdzīgākam cilvēkam.
Paldies par šo pieredzes vēstuli. Sekoju līdzi Tavai attīstībai un esmu ļoti priecīgs, ka Tu to izdarīji un noskrēji pusmaratonu. Sistemātisks darbs noved pie rezultāta, kas garīgi paceļ.
Bet sistemātisks bezdarbs ved pie destruktīvām domām un bailēm. Skumjākais, ka tiklīdz mēs sākam darīt, tā saprotam, kāpēc gan ātrāk to nedarījām. Gribu ticēt, ka viss notiek kā tam jānotiek un kad tam jānotiek.
Paldies par motivējošo vēstuli darīt un rūpēties par sevi. Manī ilgu laiku urd vēlme atkal atsākt skriet, jo tas ir tāds meditatīvs process ķermenim mijiedarbojoties ar prātu. Veselīga atkarība.
Ceru, ka līdz ar pavasara upju paliem arī es iziešu no saviem slinkuma krastiem.
P.S. Humoram. Tas jautājums par līdzāsskriešanu man atgādināja Forestu. Bet kāpēc gan Latvijā kas tāds nevarētu notikt ar Tevi priekšgalā?
Pirmais pusmaratons ir īpašs, Tu saproti, ka vari, Es raudāju un tas notika kopā vēl ar kādiem pāris cilvēkiem, kas bija atbraukuši to noskriet uz Rīgas maratonu no ārzemēm. Mēs satikāmies trasē, redzējām kā iet jau pa ceļam. Finišā pat nevajadzēja runāt, apskāvāmies un raudājām. Aiz prieka.
Izturību ikdienas aktivitātēs un ar maziem solīšiem mēs varam sasniegt lielas lietas.
Jā, tā sajūta tiešām īpaša - ilgi esi par to domājis, iztēlojies, kā būs. Un vispār uzdevis jautājumu, vai tas Tev vispār ir pa spēkam.
Un vēl forši, ka tas ir tāds JĀ/NĒ notikums - ir izdarīts, un miers. Tu nevari pa pusei būt to paveicis. Līdz ar to ir tāds pilnīgs gandarījums par paveikto!
Vai Tu esi arī lielo jau mēģinājusi?
Agrāk tāda doma bija, tas ir vēl feināk. Biju tuvu tam, taču tagad ir pauze. Nesaku nē, jo nekad nevar zināt kā viss sanāk.
Maratons ir spēks. Ja domāsi, ka vari, tad sanāks. Lai izdodas! Sekošu līdzi skriešanas sasniegumiem. Pasaule maza, uz tikšanos kādā takā! :)
Ļoti labi atceros, kāpēc sāku savulaik skriet. Bija ļoti depresīvs periods dzīvē, ok, depresija, sauksim lietas īstajos vārdos, jo mana toreizējā ģimenes ārste tieši tādu diagnozi man iedeva. Jutu, ka brūku, un ka tai pat laikā man fiziski prasās izlādēties, izlikt dusmas, skumjas, depresiju.. Manā galvā izkristalizējās divi varianti - vai nu es sākšu smagi dzert, vai .. jāiet skriet (nekad iepriekš to nebiju darījusi). Izvēlējos to otro. Neuzdrošinos apgalvot, ka tieši tas mani izārstēja, bet tieši tā es jutos, kopš tā brīža fiziski un emocionāli jutos aizvien labāk, līdz depresija vienkārši izgaisa. Pēc tam bija visādi periodi (grūtniecība, piemēram), kad baigi skriet nevarēju, bet sports bija ikdiena. Nu jau trīs gadus atkal esmu regulāra skrējēja, un nespēju iedomāties to vairs nedarīt. Tā ir kļuvusi par narkotiku un es - par atkarīgo.
Es pilnīgi saprotu to, ka var būt dilemma starp vīnu un izskriešanu. Un abiem ir labs potenciāls izaugt par kaut ko masīvu. Esmu mēģinājis abas metodes :)
Tikai vienā gadījumā tas 'masīvais' nenāk par labu ne pašam, ne apkārtējiem :)
Apsveicu ar pirmo pusmaratonu! Redzēsi, ka nākamais (maratons) nāks īzī pīzī, ja turpināsi regulāri skriet.
Cik forši šo lasīt! Jo es beidzot esmu saņēmusies “iet un darīt”, gan sākt skrien, gan iet uz treniņiem! Ir iedvesma, tikai jāsāk 🤩
Darīšanas vaina! Tev izdosies.
Bravo, dzīve kļūst arvien garšīgāka✨ Lasu tavas “vēstules” kopš eksperimentiem ar insperimentiem un gaidu, kad kādā dienā iznāks grāmata. Pie viena piesakos konkursā uz grāmatas redaktores vietu. Zin kā - nepajautās, neuzzinās, hehe✨
Sirsnīgi,
Inka
O, Inkiņa, paldies! Prieks par ziņu no Tevis. Lieku šo aiz auss.
Labvakar! Ļoti iepriecinoši lasīt. Cilvēcīga apjēga par kustību nozīmi un saņemšanos. KUSTĪBA IR ENERĢIJA! Bez kustības es nekā nevarētu. Ne darbu, ne ģimeni, ne biznesu, ko attīstu.
Redz, ir pieaugušie, kuri 1-2 h var veltīt diendienā bērnus vadājot pa pulciņiem
un sportiem, bet sevi aizmirst..... Tā ir apziņa, ka mēs katrs ikviens varam piedalīties Dieva radīšanas plānā un cieņā rūpēties par savu ķermeni, to spēcinot. Jā, un arī sievietēm šis svarīgi! Labs piemērs "Sporto Jēzum" dāmas. Nevis izrādīties un selfijot , bet ar Svēti Rakstu rindām iesākot, aizvadīt kārtīgu apļa treniņu, savu ķermmeni un garu spēcinot. Nu tad mazliet par skriešanu. Tu nevaru kļūt bēdīgs pēc skriešanas, tas ir tik superīgi! Bet tā ir arī disciplīna, pirmkārt, saņemšanās. Jo izvilkties ārā paskriet -9 grādos, kā tagad Rīgā, nudien vajag saņemties. Es arī skrienu kopš 2015.gada, visu cauru gadu (sezona nekad nebeidzas), kad mani uz to "iedvesmoja"
mīlestība. Bet ar gadiemmtas ir vajadzīgs man pašai. Lai izdzīvotu.
Ļoti uzrunāja vārdi "baz alkohola un cigaretēm", jo tā ir sērga, kas piezogas un ievelk... purvā.
Paldies, Anna, par vēstuli! Ķermenis jāciena, tas mums katram dots tik maģisks. Bet pateikt un apņemties to ir vieglāk nekā praktizēt. Man šobrīd veicas labi, bet esmu bijis arī ļoti bezspēcīgs kaut kādas pašplūsmas gravitācijas dēļ. Tā ir spēle visa mūža garumā, droši vien.
Cik ilgs laiks Tev pagāja, līdz sāki ķert kaifu no skriešanas? Un vai Tev jebkad iepriekš ir paticis skriet?
Mīļo Šipsīt!
Pagājušā gada pavasarī, Šveicē, slēpojot smagi nokritu un salauzu celi. Protams, tieši pirms tam biju aizdomājusies, ka jāatsāk ikdienā sportot, bet nezināju kā. Šā vai tā, bet pēc kritiena bija nepieciešama fizioterapija, kura ļāva iemīlēt vingrošanu no jauna..jā, kā bērnībā, kad sapņoju par sporta vingrošanu.
Tagad reizi nedēļā dodos uz fizoterapiju, cenšos citās dienās pavingrot vai vismaz iziet pastaigā.
Vēl?
Es apraudājos pie vārdiem par izdošanos. Kāpēc?
Tādēļ, ka no rītdienas sāksies muzikāli liels darbs pie kaut kā jauna ar burvīgāko producentu, kuru spēju iztēloties! Tavs iedrošinājums dubultā noderēs!
Matilde :)
Es esmu posmā, kur domāju - sākt dzert vai sākt skriet. Par sliktu dzeršanai ir mana nepatika pret ierobežojumiem, kas būtu, liekot uz laiku nebūt pieejamai šoferēšanai (alko ar stūrēšanu nedrīkst kopā). Un par labu skriešanai, ka tas būtu papildu laiks klausīties Cilvēkjaudu. Tā arī mans top1 podkasts, un ir palīdzējusi būt jēdzīgākam cilvēkam.
Sveiks, Jāni!
Paldies par šo pieredzes vēstuli. Sekoju līdzi Tavai attīstībai un esmu ļoti priecīgs, ka Tu to izdarīji un noskrēji pusmaratonu. Sistemātisks darbs noved pie rezultāta, kas garīgi paceļ.
Bet sistemātisks bezdarbs ved pie destruktīvām domām un bailēm. Skumjākais, ka tiklīdz mēs sākam darīt, tā saprotam, kāpēc gan ātrāk to nedarījām. Gribu ticēt, ka viss notiek kā tam jānotiek un kad tam jānotiek.
Paldies par motivējošo vēstuli darīt un rūpēties par sevi. Manī ilgu laiku urd vēlme atkal atsākt skriet, jo tas ir tāds meditatīvs process ķermenim mijiedarbojoties ar prātu. Veselīga atkarība.
Ceru, ka līdz ar pavasara upju paliem arī es iziešu no saviem slinkuma krastiem.
P.S. Humoram. Tas jautājums par līdzāsskriešanu man atgādināja Forestu. Bet kāpēc gan Latvijā kas tāds nevarētu notikt ar Tevi priekšgalā?
Man prieks par tiem, kam izdodas! Un šāda lieliska, iedvesmojoša runa ļauj cerēt, ka arī man var izdoties!