Cilvēkjauda
Jānis just set a PR in Half-Marathon
Laura!
Es šodien esmu tik laimīgs kā - es neatceros - kā tāds mazs bērns priecājos.
Es jūtos sasniedzis kaut ko tik būtisku. Vienkārši kaut ko tik viennozīmīgi saprotamu. Uzvaru - pār sevi, pār laiku. Savienojies ar ķermeni. Tā kā svarīgu maču uzvarējis - tik skaidri tas ir saskatāms. Manā dzīvē, manā ikdienā un darbā tas notiek tik reti!
Šī ir balss ziņa, ko es nosūtīju pavisam nesen. Tas audio ir vēstules beigās. Bet nu par visu pēc kārtas.
Svētdienas pēcpusdienā Stokholmā noskrēju garāko distanci līdz šim - savu pirmo pusmaratonu. Man tas bija baaaigi liels un svarīgs notikums. Uzvara. Pastāstīšu, kāpēc.
Kopš vasaras
Es nezinu, kāds madžiks notika vasarā, bet es vienkārši nolēmu mainīt attieksmi pret savu ķermeni. Un mainījās ne jau tikai ķermenis, bet varbūt pat vēl vairāk - tas, kas iekšā ķermenī. Prāts nomierinājās, mērķi sāka doties rokā. Vairs nešķita, ka visam ir par maz laika, lai arī iepriekš sportam man neatlika laika tieši šī iemesla dēļ. Ka nav laika.
Es tagad vismaz pāris stundas kustībai veltu piecas dienas nedēļā. Tas ir liels laiks! Un noteikti sanāk, ka strādāju mazāk, bet izrādās, ka rauties tik daudz nemaz nebija nepieciešams. Es vienkārši atradu, kā sevi vienmēr galēji nodarbināt. Es daru mazāk un izdaru vairāk.
Cilvēkjauda
Es pieļauju, ka esi dzirdējis par Lauru Dennler. Tātad, mēs ar Zani Lauru satikām Šveicē uzreiz pēc Līgo. Tā bija tāda pusnejauša, bet ļoti vērtīgā satikšanās, kurā mēs vienkārši runājāmies par visām tām fiziskajām un gara lietām, par to, cik trausls un spēcīgs vienlaikus ir cilvēka ķermenis. Un vēl par to, kā pēc trīsdesmit-četrdesmit gadu sliekšņa ir citādāk jāpieskata sava miesa, sirds, asinsvadi un smadzenes - ja gribas būt foršiem (un dzīviem) vecāki saviem bērniem arī nākotnē. Un galu galā - patikt sev.
Nu, lūk. Redzot Lauras un Mišela (viņas vīra) ikdienas rutīnu, kaut kas noklikšķēja arī mums ar Zani. Bet jo īpaši man, jo es kopš pārcelšanās uz Stokholmu biju savu ķermeni nokāvis līdz bez piecām kliņķim. Ar visu to lidošanu divreiz nedēļā, negulēšanu, paviršu ēšanu, saldumiem kā pretstresa līdzekli un tamlīdzīgi. Bez alkohola un cigaretēm. Ja tas vēl būtu pa virsu, šīs vēstules, iespējams, nebūtu.
Vienkārši jākustas, bet tas jau vispār nav vienkārši
Bet labi, es negribu te neko baigi sprediķot, vienkārši galvenokārt gribēju pateikt, ka ir bijis baigi sūdīgi, un tomēr ir iespējams tās lietas mainīt. Es aizgāju uz slodzes testu, uztaisīju pilnu asins ainu, sāku skriet un trenēties ar svariem. Kaut kā viss pamazāk sāka kārtoties. Nedrīkst sapriecāties, bet nedrīkst jau arī iebāzt kaut kur maisā savu gandarījuma sajūtu.
Pirmie mēneši viennozīmigi ir vispretīgākie. Tu pavisam skaidri apjēdz, cik tālu esi no tās sajūtas, kā potenciāli varētu būt. Es gadiem ilgi atceros to domu, ka “nu, šitik tizls es vēl neesmu juties nekad”. Un tā arvien un atkal.
Tad tagad es varu teikt, ka noteikti esmu ātrāks, stiprāks un mierīgāks kā pirms pieciems gadiem. Iespējams, arī veiklāks kā pirms desmit un divdesmit. Bet viss jau turpinās.
Kopīgāk
Man ienāca prātā, ka varbūt tas arī Tevi var kkā iešūpot, un mēs varam kādreiz par to papļāpāt. Vai arī varbūt Tu vari padalīties ar trikiem, kā esi sevi izvilcis/izvilkusi no pļuru purva ārā. Lūdzu, padalies, tas kādam var būt super būtiski. Kurā rindkopā no mana stāsta Tu esi?
Vari droši piesekot maniem ikdienas skrējieniem Stravā.
Tāpāt es arī sāku domāt, ka mēs kādu vakaru vai rītu varētu kopā izskriet pa Uzvaras parku, kad esmu Rīgā. Un tad jau viss lēnā garā sakārtotos. Būs forši. Ieķeksē te, ja Tev būtu vēlme pievienoties.
Misters pusmaratons
Par pašu skriešanu un arī konkrēti par to divdesmitdieka skrējienu man arī būtu ko pastāstīt sīkāk. To es varētu nākamreiz - esmu jau tagad dažus tipus un trikus iekrājis. Ir daudz foršu fīču, kas var palīdzēt gan to lietiņu iemīlēt, gan izkaifot. Un nesatraumēties. Un nepamest.
Es biju priecīgs padalīties ar šo stāstu. Prieks, ka nāca tas lielais, konkrētais sevis pārvarēšanas notikums - pusmaratons, kas tagad ļauj mazliet uzsist uz pleca un justies, ka ir mazliet ok to arī pateikt skaļi. Izkliegt sajūsmu vēstulē, tā teikt.
Noslēgumā
Reku, tā balss ziņa, ko sūtīju Laurai. Turpat arī Lauras atbilde.
Ja var būt patiesi izjusta reklāma viņas veikumam, Lauras podkāstam “Cilvēkjauda”, tad te tā ir. Un nepalaid garām brīdi, kad ik pa retam Laura izsludina pieteikšanos apmācībām - gan pāriem, gan individuāli! Esmu totāls viņas attieksmes fans!
Labi, ziņojuma beigas.
Speciāli Tavam gribasspēkam
no Stokholmas -
Jānis, četrdesmit divi
P.S. Tev šoreiz izdosies.
P.P.S. Starp citu, <3 koncerti šajā nedēļas nogalē Rīgā un Valmierā. Saites uz biļetēm iepriekšējā vēstulē.
Pirmais pusmaratons ir īpašs, Tu saproti, ka vari, Es raudāju un tas notika kopā vēl ar kādiem pāris cilvēkiem, kas bija atbraukuši to noskriet uz Rīgas maratonu no ārzemēm. Mēs satikāmies trasē, redzējām kā iet jau pa ceļam. Finišā pat nevajadzēja runāt, apskāvāmies un raudājām. Aiz prieka.
Izturību ikdienas aktivitātēs un ar maziem solīšiem mēs varam sasniegt lielas lietas.
Ļoti labi atceros, kāpēc sāku savulaik skriet. Bija ļoti depresīvs periods dzīvē, ok, depresija, sauksim lietas īstajos vārdos, jo mana toreizējā ģimenes ārste tieši tādu diagnozi man iedeva. Jutu, ka brūku, un ka tai pat laikā man fiziski prasās izlādēties, izlikt dusmas, skumjas, depresiju.. Manā galvā izkristalizējās divi varianti - vai nu es sākšu smagi dzert, vai .. jāiet skriet (nekad iepriekš to nebiju darījusi). Izvēlējos to otro. Neuzdrošinos apgalvot, ka tieši tas mani izārstēja, bet tieši tā es jutos, kopš tā brīža fiziski un emocionāli jutos aizvien labāk, līdz depresija vienkārši izgaisa. Pēc tam bija visādi periodi (grūtniecība, piemēram), kad baigi skriet nevarēju, bet sports bija ikdiena. Nu jau trīs gadus atkal esmu regulāra skrējēja, un nespēju iedomāties to vairs nedarīt. Tā ir kļuvusi par narkotiku un es - par atkarīgo.