+ Satieku ļoti, ļoti interesantus cilvēkus, daudz par viņiem un no viņiem uzzinu
+ Ļoti aizraujošs gatavošanās process - izrādes, izstādes, grāmatas (jā, arī tās jāizlasa!), filmas, koncerti. Iespējams, ja nebūtu darba, paslinkotu un kaut ko no tā neredzētu/neizbaudītu
+ Komandas sajūta, ļoti droša un atbalstoša
- komandā mēdz būt viedokļi, kas ne vienmēr sakrīt ar manējo, un nākas arī piekāpties
- ir disciplīna un režīms, kuros esot, dažkārt sanāk nerēķināties ar savu pašsajūtu. Jābūt, jādara, un viss
- neprotu nodalīt darbu no personīgās dzīves, līdz ar to zvani, ziņas, jautājumi un piedāvājumi pienāk visdažādākajās diennakts stundās
O, prieks šo izlasīt. Paldies, ka padalījies, Henrieta. Šis ļoti interesanti, jo cilvēks no malas, iespējams, redz tikai to smaidīgo Henrietu, kura visu ko vēro, analizē un ik pa laikam studijā ļoti gardi smejas. 😃
bieži tā ir kad gaidu piektdienu, gribēt lai pie compja sēžot biežāk sajūta ir tā pat kā malku skaldot un grābjot lapas lauku sētā, kustība mani motivē iesākto ko jaunu nevis dzīvoklis
** tiecos sakārtot savu dzīvesvietu tuvāk laukiem lai vakaros pēc darba compja dienas - izej un dari, nevis domā kā nokļūt vēl kautkur Rīgā
*** mans idienas darbs ir naudas pelnīšana, kādreiz tāda sajūta nebija
besī patērētais laiks pilsētā dzīvoklī vakaros, bet kustība ar bērniem notur
Jā, labas lietas uzrakstīji. Dažkārt tik jokaini, ka darbs nāk līdzi arī tur, kur to negribam, viņš gluži vai iesūcies visās drēbēs un, protams, telefonā. Tad ir jāskalda malka. Un jāiet pirtī.
*** būšana komandā, esot savējais un profesionālis
- ražošana tas ir nežēlīgs grafiks, nepielūdzams un stresa pilns, lai pastāvētu tajā ilgi jāmācās vilkt robežas, ieplānot sevi, izslēgt darbu pēc darba
Kā tā var sagadīties, ka man tieši vakar uznāca negaidītas eksistenciālisma problēmas, kad sāku domāt kāda jēga dzīvot, un ja ir jēga, tad kas ir tā jēga, un kur to jēgu meklēt! Mana vakardienas atziņa ir, ka jēga ir mīlestībā! Mīlestībā pret sevi, citiem, darbu un dzīvi kopumā! Ja nav mīlestības deva kaut vienā no šīm lietām, zūd jēga. Un tas pilnīgi noteikti attiecas uz darbu. Priecājos, ka mīlu savu darbu-mūziku, bet jāatzīst, ka tāpat kā visās attiecībās, arī šajās ik pa laikam iezogas rutīna!:)
Paldies par šo pārdomas raisošo vēstuli. Nesen ar savējiem runāju, ka šajā brīdī man darbs ir tikai naudas nopelnīšanas līdzeklis, neatkarīgi no tā, cik laba un vērtīga ir tā lieta, ko daru (piemēram, rakstot šo komentāru, prokrastinēju vērtīga Bērnu slimnīcas bukleta ilustrāciju zīmēšanu), jo mana prioritāte ir pavadīt laiku ar ģimeni - īpaši laikā, kad jaunākais vēl neiet bērnudārzā, abi ar sievu ir mājās, un es gribu maksimāli ātri izdarīt darāmo, lai būtu klātesošs. Kad pēc BKA atsāksies "normālā dzīve", tad atkal varēšu ieguldīt vairāk laika jaunu lietu apgūšanā, klientu loka paplašināšanā, un arī vairāk laika mūzikas radīšanai un izpildīšanai.
Vispār interesanti, ka gadiem ilgi sapņoju par krutiem producentiem, kur atstātu kaudzi naudas, lai ierakstītu mūziku, un tas arī bija dzinulis kaut ko sasniegt ar dizainu, mājaslapām. Un tagad ir labi. Bet šajā brīdī jau šķiet loģiskāk brīvos līdzekļus ieguldīt dzīvesvietas remontā, dēla bungu nodarbībās u.c. Es un mūzika viens otru nepametīsim, bet šobrīd man ir pietiekami sataisīt dziesmu tik labi, cik pats to spēju paša spēkiem.
Vispār mūzikā arī tādas pārdomas - agrāk šķita, ka man ir katrā dziesmā jāieliek maksimāli daudz jēgas, jāpauž visi savi underground uzskati, jāsludina patiesība un jāmaina pasaule. Tagad nākamā dziesma, ko laidīšu straumētājos būs vienkārši eksperimentāls indīroka gabals ar maksimāli plašu homonīmu un metaforu lietojumu. Kāpēc? Nu, kāpēc gan ne?
Jēdzīgākās lietas darbā:
+ spēt nodrošināt ģimenes (sevi ieskaitot) vajadzības un vēlmes;
+ darīt kaut ko ar jēgu, vairs neķert un negrābt katru projektu, mierīgi atteikties ilustrēt un animēt to, kas neatbilst manām vērtībām un uzskatiem;
+ izaicināt sevi ar jauniem, iepriekš nedarītiem darbiem, kas neļauj rutīnai pārņemt ikdienu;
Besī:
- laika plānošana, termiņi, ikgadējie tukšie periodi (katru augustu domāju, vai man vispār vēl ir kādi klienti un vai vajadzētu mainīt nozari) līdzās man-šo-vajag-vakar projektiem, kas parasti uzrodas vairāki reizē.
Tik vienkārši un skaisti uzrakstīji par to došanu un saņemšanu.
- dot (un mans darbs ir bezgalīga došana, kas tad attiecīgi noved pie tā neforšā punkta mūsu attiecībās)
- saņemt (šis ne vienmēr ir līdzsvarā ar pirmo, kas noved atkal pie tā neforšā punkta mūsu attiecībās)
- būt fantastiskā komandā, kas rada drošību un atbalsta sajūtu
Nu tas neforšais punkts ir izdegšana. Taču, arī par šo es sāku domāt, vai tas patiesībā ir neforši. Jo tā ir pauze. Pauze, ar zināmu regularitāti, kas būtu vajadzīga katram. Katram, kurš dod. Un reizēm dod vairāk, kā saņem. Un es nerunāju par naudu. Bet arī tā ir svarīga.
Mana atbilde Tev, sev, darbiniekiem un draugiem: nav svarīgi, ko dari, bet kā Tu to izdari. Sētniekam - nenoraust pirmo sniegu pagalmā; ārstam - iedziļināties pacientā un pamanīt sakarības, utt. Ar lielu cieņu un rūpību (galvenokārt pret sevi) pret citiem. Un tad ir… pilnības sajūta gan mazos ikdienas darbos, gan lielos projektos. Būt tagad un te.
Komandas darba rezultāts, kad redzi, ka 1+1=3 un kopā panākam ko tādu, ko vienatnē nekādi.
Kad es palīdzu kādam, vai nu atrisināt kādu problēmu, ieraudzīt lietas citādā gaismā, vai vienkārši noformulēt domu mudžekļus vieglāk sagremojamā formātā.
Kad es redzu, ka lietas virzās pozitīvā virzienā.
Kas kaitina:
Cik ļoti saistu savu profesionālo identitāti ar savu būtību. Zaudēju darbu = zaudēju sevi.
Lasot šo jāsāk domāt, kam vispār mans darbs vajadzīgs 🤔 bet laikam jau ir, visiem tiem, kas paši negrib ne grāmatot, ne klejot pa nodokļu labirintiem un komunicēt ar nodokļu maksātāju nīstāko iestādi. Bet man - lai cik tas neizklausās garlaicīgs, man patiesi patīk savs darbs, savas komunikācijas prasmes vērtēju izcili, patīk meklēt pareizi nesakritušos centus un patīk ka varu savu darbu darīt sev ērtā laikā - kā smejot savai mammai, kas ik pa laikam uzzinot manu koncertgrafiku, jautā - bet kad Tu strādā?, es atbildu - no atpūtas brīvajā laikā 😃 jāpiekrīt arī ka tam, lai varētu samaksāt gan dokiem, gan gan jau vēl par kko, par ko labprātāk neatstātu savu grūti pelnīto naudu. Kas kaitina - nu reizēm varbūt kāds neorganizēts klients, bet tā kā man ir augts pacietības mērs un bieza āda, tas ātri pāriet 🙈
Bet kopumā varu būt tikai pateicīga dabai, organismam un liktenim, ka lielākoties strādāju lai pēc tam labi izklaidētos un varētu izbaudīt citu kolosāli sastrādāto darbiņu, kas atkal un atkal man dod iedvesmu darīt savu darbiņu tālāk. Nu tāda īsta rinķa deja 🤍
Man arī pirmā domā bija, ka pēc padarītā redzu prieku citu acīs :) Protams, svarīgi šeit sevi nepazaudēt:), jo visiem nekad nebūsi mīļš :), un arī arī nevajag uz to censties... Nepatīk birokrātija birokrātijas pēc, kas rodās no neuzticēšanās...
+ Satieku ļoti, ļoti interesantus cilvēkus, daudz par viņiem un no viņiem uzzinu
+ Ļoti aizraujošs gatavošanās process - izrādes, izstādes, grāmatas (jā, arī tās jāizlasa!), filmas, koncerti. Iespējams, ja nebūtu darba, paslinkotu un kaut ko no tā neredzētu/neizbaudītu
+ Komandas sajūta, ļoti droša un atbalstoša
- komandā mēdz būt viedokļi, kas ne vienmēr sakrīt ar manējo, un nākas arī piekāpties
- ir disciplīna un režīms, kuros esot, dažkārt sanāk nerēķināties ar savu pašsajūtu. Jābūt, jādara, un viss
- neprotu nodalīt darbu no personīgās dzīves, līdz ar to zvani, ziņas, jautājumi un piedāvājumi pienāk visdažādākajās diennakts stundās
O, prieks šo izlasīt. Paldies, ka padalījies, Henrieta. Šis ļoti interesanti, jo cilvēks no malas, iespējams, redz tikai to smaidīgo Henrietu, kura visu ko vēro, analizē un ik pa laikam studijā ļoti gardi smejas. 😃
bieži tā ir kad gaidu piektdienu, gribēt lai pie compja sēžot biežāk sajūta ir tā pat kā malku skaldot un grābjot lapas lauku sētā, kustība mani motivē iesākto ko jaunu nevis dzīvoklis
** tiecos sakārtot savu dzīvesvietu tuvāk laukiem lai vakaros pēc darba compja dienas - izej un dari, nevis domā kā nokļūt vēl kautkur Rīgā
*** mans idienas darbs ir naudas pelnīšana, kādreiz tāda sajūta nebija
besī patērētais laiks pilsētā dzīvoklī vakaros, bet kustība ar bērniem notur
Jā, labas lietas uzrakstīji. Dažkārt tik jokaini, ka darbs nāk līdzi arī tur, kur to negribam, viņš gluži vai iesūcies visās drēbēs un, protams, telefonā. Tad ir jāskalda malka. Un jāiet pirtī.
* taustāms gala produkts, aptaustāms un izbaudāms
** pievienotā vērtība, ko radam - GRĀMATA
*** būšana komandā, esot savējais un profesionālis
- ražošana tas ir nežēlīgs grafiks, nepielūdzams un stresa pilns, lai pastāvētu tajā ilgi jāmācās vilkt robežas, ieplānot sevi, izslēgt darbu pēc darba
Brīnišķīgi. 📚
#gandarījums
#prieks darīt
#kaifs darīt
*lēnā mācīšanās pateikt biežāk NĒ
Kā tā var sagadīties, ka man tieši vakar uznāca negaidītas eksistenciālisma problēmas, kad sāku domāt kāda jēga dzīvot, un ja ir jēga, tad kas ir tā jēga, un kur to jēgu meklēt! Mana vakardienas atziņa ir, ka jēga ir mīlestībā! Mīlestībā pret sevi, citiem, darbu un dzīvi kopumā! Ja nav mīlestības deva kaut vienā no šīm lietām, zūd jēga. Un tas pilnīgi noteikti attiecas uz darbu. Priecājos, ka mīlu savu darbu-mūziku, bet jāatzīst, ka tāpat kā visās attiecībās, arī šajās ik pa laikam iezogas rutīna!:)
Man patīk savā darbā:
Brīvības sajūta
Spēja radīt
Spēja kādu iepriecināt
Besī:
Neparedzamība
Jā, mīlestība viennozīmīgi dod galveno motivāciju.
❤️🙏🏻
Paldies par šo pārdomas raisošo vēstuli. Nesen ar savējiem runāju, ka šajā brīdī man darbs ir tikai naudas nopelnīšanas līdzeklis, neatkarīgi no tā, cik laba un vērtīga ir tā lieta, ko daru (piemēram, rakstot šo komentāru, prokrastinēju vērtīga Bērnu slimnīcas bukleta ilustrāciju zīmēšanu), jo mana prioritāte ir pavadīt laiku ar ģimeni - īpaši laikā, kad jaunākais vēl neiet bērnudārzā, abi ar sievu ir mājās, un es gribu maksimāli ātri izdarīt darāmo, lai būtu klātesošs. Kad pēc BKA atsāksies "normālā dzīve", tad atkal varēšu ieguldīt vairāk laika jaunu lietu apgūšanā, klientu loka paplašināšanā, un arī vairāk laika mūzikas radīšanai un izpildīšanai.
Vispār interesanti, ka gadiem ilgi sapņoju par krutiem producentiem, kur atstātu kaudzi naudas, lai ierakstītu mūziku, un tas arī bija dzinulis kaut ko sasniegt ar dizainu, mājaslapām. Un tagad ir labi. Bet šajā brīdī jau šķiet loģiskāk brīvos līdzekļus ieguldīt dzīvesvietas remontā, dēla bungu nodarbībās u.c. Es un mūzika viens otru nepametīsim, bet šobrīd man ir pietiekami sataisīt dziesmu tik labi, cik pats to spēju paša spēkiem.
Vispār mūzikā arī tādas pārdomas - agrāk šķita, ka man ir katrā dziesmā jāieliek maksimāli daudz jēgas, jāpauž visi savi underground uzskati, jāsludina patiesība un jāmaina pasaule. Tagad nākamā dziesma, ko laidīšu straumētājos būs vienkārši eksperimentāls indīroka gabals ar maksimāli plašu homonīmu un metaforu lietojumu. Kāpēc? Nu, kāpēc gan ne?
Jēdzīgākās lietas darbā:
+ spēt nodrošināt ģimenes (sevi ieskaitot) vajadzības un vēlmes;
+ darīt kaut ko ar jēgu, vairs neķert un negrābt katru projektu, mierīgi atteikties ilustrēt un animēt to, kas neatbilst manām vērtībām un uzskatiem;
+ izaicināt sevi ar jauniem, iepriekš nedarītiem darbiem, kas neļauj rutīnai pārņemt ikdienu;
Besī:
- laika plānošana, termiņi, ikgadējie tukšie periodi (katru augustu domāju, vai man vispār vēl ir kādi klienti un vai vajadzētu mainīt nozari) līdzās man-šo-vajag-vakar projektiem, kas parasti uzrodas vairāki reizē.
Lielisks teksts, paldies, Jāni, ka padalījies.
spēt kādam padarīt dienu cilvēcīgāku,
spēt nopelnīt tam, kas ir dzīves lielais darbs,
atrast, kas ir ekvivalents naudai (cik dārga ir tava stunda)
nepatīk ritenis un produktivitātes kults, fu pe.
Steigties lēnām un izbaudīt mierīgo neatgriezisko pakāpeniskumu. Izklausās, ka esi uz pareizā ceļa, Vaida!
Piepildījums
Pilnveide
Nauda
Besī stress 😁
Tik vienkārši un skaisti uzrakstīji par to došanu un saņemšanu.
- dot (un mans darbs ir bezgalīga došana, kas tad attiecīgi noved pie tā neforšā punkta mūsu attiecībās)
- saņemt (šis ne vienmēr ir līdzsvarā ar pirmo, kas noved atkal pie tā neforšā punkta mūsu attiecībās)
- būt fantastiskā komandā, kas rada drošību un atbalsta sajūtu
Nu tas neforšais punkts ir izdegšana. Taču, arī par šo es sāku domāt, vai tas patiesībā ir neforši. Jo tā ir pauze. Pauze, ar zināmu regularitāti, kas būtu vajadzīga katram. Katram, kurš dod. Un reizēm dod vairāk, kā saņem. Un es nerunāju par naudu. Bet arī tā ir svarīga.
Pilnīgi ar šo rezonēju. Par ko Tu strādā, ja drīkst vaicāt?
Mana atbilde Tev, sev, darbiniekiem un draugiem: nav svarīgi, ko dari, bet kā Tu to izdari. Sētniekam - nenoraust pirmo sniegu pagalmā; ārstam - iedziļināties pacientā un pamanīt sakarības, utt. Ar lielu cieņu un rūpību (galvenokārt pret sevi) pret citiem. Un tad ir… pilnības sajūta gan mazos ikdienas darbos, gan lielos projektos. Būt tagad un te.
Absolūti piekrītu. Tik daudz redzam arī “veiksmīgus” un nelaimīgus cilvēkus.
Iedvesmo:
Komandas darba rezultāts, kad redzi, ka 1+1=3 un kopā panākam ko tādu, ko vienatnē nekādi.
Kad es palīdzu kādam, vai nu atrisināt kādu problēmu, ieraudzīt lietas citādā gaismā, vai vienkārši noformulēt domu mudžekļus vieglāk sagremojamā formātā.
Kad es redzu, ka lietas virzās pozitīvā virzienā.
Kas kaitina:
Cik ļoti saistu savu profesionālo identitāti ar savu būtību. Zaudēju darbu = zaudēju sevi.
Tas ir arī man - kad sajūk pats ar to, kas Tu esi darbā. Tu neesi Tavs darbs - to atkārtoju sev vēl un vēl.
tik patīkami izlasīt pārdomas gan vēstulē, gan tepat komentāros no citiem par darbošanos, pelnīšanu, paldies!
+ patīk visādu jaunu draugu iegūšana, sastapšanās ar citu cilvēku darbiem un praksēm
+ patīk, ka varu radoši darboties, ka darbs atļauj eksperimentēt
+ patīk, ka varu ar savām prasmēm kādam palīdzēt
– nepatīk radošo darbu nestabilitāte
Nestabilitāte arī man visvairāk traucē.
Lasot šo jāsāk domāt, kam vispār mans darbs vajadzīgs 🤔 bet laikam jau ir, visiem tiem, kas paši negrib ne grāmatot, ne klejot pa nodokļu labirintiem un komunicēt ar nodokļu maksātāju nīstāko iestādi. Bet man - lai cik tas neizklausās garlaicīgs, man patiesi patīk savs darbs, savas komunikācijas prasmes vērtēju izcili, patīk meklēt pareizi nesakritušos centus un patīk ka varu savu darbu darīt sev ērtā laikā - kā smejot savai mammai, kas ik pa laikam uzzinot manu koncertgrafiku, jautā - bet kad Tu strādā?, es atbildu - no atpūtas brīvajā laikā 😃 jāpiekrīt arī ka tam, lai varētu samaksāt gan dokiem, gan gan jau vēl par kko, par ko labprātāk neatstātu savu grūti pelnīto naudu. Kas kaitina - nu reizēm varbūt kāds neorganizēts klients, bet tā kā man ir augts pacietības mērs un bieza āda, tas ātri pāriet 🙈
Bet kopumā varu būt tikai pateicīga dabai, organismam un liktenim, ka lielākoties strādāju lai pēc tam labi izklaidētos un varētu izbaudīt citu kolosāli sastrādāto darbiņu, kas atkal un atkal man dod iedvesmu darīt savu darbiņu tālāk. Nu tāda īsta rinķa deja 🤍
Uh, Ginta, kā pateikts! Es Tevi apbrīnoju.
Paldies par vēstuli!!! 10 - niekā!
Man arī pirmā domā bija, ka pēc padarītā redzu prieku citu acīs :) Protams, svarīgi šeit sevi nepazaudēt:), jo visiem nekad nebūsi mīļš :), un arī arī nevajag uz to censties... Nepatīk birokrātija birokrātijas pēc, kas rodās no neuzticēšanās...
Ir prieks doties uz darbu:
- ja ik rītu ierodoties darbā tev ir prieks satikt kolēģus un viņiem tevi, lai kopīgi darītu lietas, kuras patiešām ir vajadzīgas un vērtīgas;
- ja darbs ir interesants un izaicinājumu pilns;
- ja darbs, vismaz kaut nedaudz līdzinās hobijam :)
Sliktākais, kas var būt - kaut viens toksisks cilvēks kolektīvā, savukārt briesmīgākais - ja šis cilvēks ir tavs priekšnieks...
Kad no mana darba radītās enerģijas , otrs saņem to spožām acīm
Gandarījums un sajūta , ka es ar tā gribētu baudīt
Iešot savu motivācijas sajūtu kaut daļu savai komandai