Gads bez alkohola
Izdarīt • vairāk • nedarot
Čau, un es ceru, ka nesabiedēju Tevi ar virsrakstu.
Alus ari ira sulA
Mani kopš bērnības šis sajūsminājis. Rakstās no abām pusēm vienādi. Un joprojām sajūsmina brīnumainais cilvēka prāts - ko tas spēj izgudrot, ko uzbūvēt un cik eleganti (vai mazāk) arī sagraut. Piemēram, priekšstats par to, kā bērnībā esam uzauguši, lūkojies balvā par pieaugšanu - atļauju kādudien sākt lietot lielo cilvēku dziras.
Ja Tu lieto alkoholu, mums joprojām ir pa ceļam. Pat ļoti. Es pilnīgi saprotu to foršumu, kas uzplaiksnī mirklī, kad pirmā vīna glāze vakarā pēc tās grūtās dienas sastop Tavas lūpas. Tas siltums. Kā atlaiž.
2022.gada 10.mēneša 4.trešdienā es nolēmu, ka uztaisīšu pauzi attiecībās ar alkoholu.
26.oktobris
Tieši tik random dienā, ne gluži baigi plānoti, bet ilgi par to bija domāts gan.
Tagad esmu bijis možā prātā 365 dienas no vietas - gan priekos gan bēdās, gan koncertos, gan pēckoncerta ballēs, gan dzimšanas dienās, gan līgošanā, gan jaungada naktī. Šis bijis, protams, super interesanti - izpētīt, ko prāts dara ar šo jauno realitāti. Un ir ļoti daudz atklāsmju, kuras var saprast tikai tagad - mazliet no malas noraugoties. Atziņu ir milzumdaudz, nemaz neceru visu šai reizē sapakot. Bet pamazām šai tēmai ik pa laikam pieskaršos, jo tas vismaz manā dzīves ritmā ir izmainījis tik daudz, ka var būt noderīgi, es domāju, ne tikai man.
Vismazāk es vēlos, lai šis kļūtu par kaut kādu sludināšanu, cik slikti ir svinēt dzīvi, smalki un garšīgi vīnot, iedzert aukstu aliņu un visādi citādi baudīt veselu kultūras sadaļu, ko mēs kā civilizācija esam radījuši - un jau gadu tūkstošiem tā ir neatņemama Rietumu civilizācijas sastāvdaļa. Tā tas ir. Bet.
Yes, but
Zināt tādu instagram kontu? Baigi labs. Yes, but.
Ar alkoholu man ir līdzīga pieredze. Tas idejiskajā iepakojumā un kultūras programmētajā kanonā ir viens, bet realitātē strādā pavisam citādi. Vismaz man.
Nav bijis tā, ka tas man radījis kaut kādas baisās nepatikšanas, sabojājis darba plānus vai veselības problēmas. (Līdz šim.) Problēma drīzāk bijusi tā, ka mans organisms baigi labi to panes. Es varu turēt daudz un būt diezgan ņiprs. Bet kopumā vienmēr, vienmēr nožēloju katru reizi, kad jūtu, ka pāršauts pār strīpu. Tā sajūta bijusi, ka TAS allaž kaut ko sola - ka būs tāda un tāda sajūta, ka sāksies ļoti foršums, bet vienmēr, vienmēr, vienmēr piečakarē - tur galā nekā nav.
Bet patiesībā meloju (kā saka, alojos, haha) - ir bijis arī tā, ka dēļ alkohola ir savārītas ziepes, pazaudētas lietas, sarunātas muļķības, citreiz pamodusies baigā romeo bravūra. Un Tu vari teikt, ka sīvais kādam atraisa īsto dabu, savažotās sajūtas, noņem kautrīgumu, ļauj talantam izrauties no bremžu gūsta, kļūt drosmīgākam. Es nevaru šo attiecināt uz sevi - man nekad nav uzlabojušies performances rādītāji. Drīzāk, manuprāt, mums alkohola ietekmē vienkārši pazeminās prasības. Krītas kvalitātes kritēriji. Un tāpēc nākamajā rītā kauns skatīties, ja kāds kko uzfilmējis. Mēs tai reibonī vienkārši sev ļaujam būt švakākām sevis versijām, vēl ar baigo pārliecību par to uzsitot uz pleca.
Zini, nezinu
Vēlreiz uzsveru, ka nezinu, kā ir pareizi. Es pieļauju domu, ka šis ir eksperiments un kādudien man atnāks sajūta, ka pilnīgi te piederētos kādu rumkoliņu pacelt. Tā pilnīgi var notikt! Un tad nedrīkst man nākt klāt un teikt “bet, Šipīt, tu taču baigi te dievojies!” Nevienam neko neesmu apsolījis. Viss ir iespējams.
Bet tāda klusa sajūta man iekšā saka, ka mēs īstenībā neesam domāti ķīmiskai reibšanai. Klātbūtne ir tik maģiska. Arī neveiklie momenti, sarunas tusiņā. Kurus mēs cenšamies ar noreibšanu nomērdēt. Tā ir daļa no kaut kā ļoti forša un tik ļoti cilvēcīga.
Klusums pašam ar sevi. Dzīves ritēšana.
Kas ir mainījies
Tu zini, acu skatiens ir mainījies. Es viendien, mašīnā braucot, paskatījos atpakaļskata spogulī. Ieskatījos sev acīs. Tur uz mani raudzījās tādas daudz bērnišķīgākas, naivākas, zinātkārākas acis.
Tajā acu skatienā ir mazāk vainas apziņas. Neziņas. Šaubu. Vairāk iniciatīvas, vairāk priecīga iedrošinājuma - “varbūt vienkārši pamēģinām, ko?”
Man viennozīmīgi ir vairāk laika. Tas ir nereāli, tas guvums ar rīta stundām bez ieskriešanās, ar vakariem, kuros pietiek uzmanības fokusam kādai grāmatai, ir tāds kā azarts spēlēties - vienalga, vai sakārtot māju, aiziet līdz stadionam pamētāt basīti, uzbūvēt kādu duplo metro staciju ar bērniem, vai pašķirot kaut kādus papīrus.
Es diemžēl daudz vairāk un biežāk dzeru kafiju - jo tas ir tāds mans atļautais būsterdzēriens. Un man diemžēl arī ļoti, ļoti garšo. Esmu jau espresso līmenī. (sašķobījies emoji)
Vēl man ir sācis šķist, ka pasaule ir daudz mazāk skarba. Pret mani. Mums ikdienā katram ir grūtības, pasaulē kopumā šobrīd, saprotams, notiek drausmīgas lietas, bet notiek arī daudz, daudz brīnišķīga. Ir svarīgi to uzlūkot ar lielu pateicību. Un tad rodas spēks palīdzēt citiem. Kad šāda sajūta mostas, tā ir laba zīme. Interese ārpus sevis, vēlme palīdzēt, manuprāt, ir pirmā iekšēja spēka pazīme.
Kas nav mainījies
Man joprojām nesanāk labi ar gulētiešanu. Ar vīna glāzi vakarā biju kaut kā pieradis iet vēlu gulēt - atnāca tāds kā jauns spara vilnis, apņēmība, aizrautība. Atbildēju kaudzēm e-pastu, saliku baigos plānus. Aizrautībā, jā, bet galu galā (no rīta atskatoties), ne pārāk produktīva. Jāsaka, tagad diemžēl joprojām varu nosēdēt nejēdzīgi ilgi - aizskatoties 100 visādas intervijas, lasot vikipēdiju, skrullējot telefonā vai vienkārši nobumbulējot.
Es nesāku vairāk sportot un nekļuvu tievāks. Uz šo biju licis lielas cerības. Bet mierinu, ka viss nevar notikt vienlaikus. Jānobalansē, lai psihe un ķermenis nav šokā par izmaiņām visos departamentos. Un tad nu tagad es varētu pamazāk likt klāt dažādus interesantus uzlabojumus - piemēram, mērenu, bet ļoti regulāru sportošanu.
Vēl es jūtu, ka ir gribējies vairāk našķoties, noteikti esmu ēdis vairāk saldumu. Tas nav cool, zinu, gatavākā atkarība tā arī ir. Bet tā nu tas ir. Nevar visu gribēt. Uzreiz.
Es savulaik praktizēju celšanos 5:55, lai izdarītu visus radošos darbus pirms pasaule pamostas un sāk mani tramdīt. Diemžēl man šai gadā nav izdevies iedibināt (noturēt) agrās celšanās kultūru. Vakaros gribas kaut ko padarīt, papļāpāt ar Zani, paskatīties filmu, nesanāk dabūt sevi pietiekami laicīgi gulēt - jo “mūsu laiks” sākas tikai pēc bērnu nolikšanas gulēt, tas ir ap 21iem. Un uzreiz pēc tā iet gulēt - tas nu gan nebūtu godīgi! :)
Laimīgu jauno gadu, Jāni
Paldies visiem, kuri šo izlasīja. Poga, lai atteiktos no vēstulēm ir tepat lejā. Es pilnīgi iztēlojos, ka ir cilvēki, kurus ļoti var uzvilkt šādi palagi par kāda bezalkoholiskajām epifānijām. Jebkurā gadījumā - ja Tev varbūt šis viss lika mazliet aizdomāties par dzīvi - jubkurā virzienā, es būšu priecīgs, ja padalīsies savās izjūtās par to punktu, kurā Tu esi šobrīd.
Uzraksti arī, ja esi kaut kādās nākotnes sajūtas būvēšanas posmā. Ko samazinot Tu esi visvairāk ieguvis?
Jebkurā gadījumā - forši, ka Tu man esi.
Un tiekamies pavisam drīz koncertos.
Tuvākie ir Dzintaros - 4., 5. novembris - izrāde “Ansis Cīrulis. Ģēnijs. Latvietis.”
24.novembris, jau tradicionāli - “SHIPSEA. Siltā gaismā”, turpat Dzintaru koncertzālē.
Te ir palikušas vēl kādas 50 biļetes: https://www.bilesuparadize.lv/lv/event/128528
Un vēl viens pārsteigums, kurš tagad vairs nebūs pārsteigums, bet būs vienkārši brīnišķīgs gadījums: esmu nolēmis uzkāpt uz Arēnas Rīga skatuves 3.novembrī., lai ar Māriņu UpŠteinu nodziedātu kādu īpašu dziesmu lielajā Astro’n’out koncertā “777”. Mošk tur arī tiekamies?
Tavs mīļšākais draugs,
Jānis, pagaidām apskaidrotais
P.S. Es šovakar ap 22:30 ielidoju no Stokholmas, biju iesācis šo rakstīt lidostā. Un tagad, kad ir jau mazliet pāri pusnaktij, es mājās piesēdu, nolēmu, ka pabeigšu. Es to nekad nebūtu izdarījis, ja nolemtu baudīt kādu vīna glāzi, pārvēršot vakaru par sevis apbalvošanas vakaru.
Šīs vēstules vienkārši nebūtu.
Vienkārši forši, ka izdevās pabeigt. Tas arī viss, ko gribēju teikt.
Īsti neskaitu, jo nepārstāju lietot alkoholu ar nolūku (notika plūstoši, dabiski, pats no sevis), bet varētu būt kādi divi gadi. Šajā laikā pāris reizes ir nācies mutīti Prosecco saskandināšanai iemalkot, bet visādi citādi pavisam plūstoši alkoholu nelietoju. Un ne tā, ka principa pēc. Agrāk patika iedzert - ja izej no mājas vai satiecies ar draugiem, obligāti kaut kas bija jāiemalko (manā prātā). Kaut kā pie šodienas apziņas to vairs vispār neprasās - pirmkārt tādēļ, ka patiesībā jau nemaz vairs negaršo, otrkārt tādēļ, ka mans organisms pretēji tavējam - vairs nepanes labi - tūlītēja miegainība, galvassāpes un miskastē izmesta nākamā diena, brrr. Un treškārt - tieši tā foršā skaidrā prāta dēļ. Būt ar mīļajiem un baudīt lietas bez miglas galvā un ķermenī ir tik sasodīti burvīgi! Šodien grūti saprast, kādēļ kādreiz tik ļoti centos savas dzīves pieredzes aizmiglot, padarīt mazāk spilgtas un grūtāk atmiņā atsaucamas.
Bet savu pieredzi nekad nereducēju uz citiem. Tā ir mana pieredze. Tāpat kā es nenosodu tos, kuri izvēlas lietot alkoholu, tāpat gaidu dienu, kad es beigšu saņemt pārsteigtus jautājumus, kādēļ es nelietoju, kas man vainas, vai neesmu stāvoklī, obligātu prasību darbā saskandināt ar šampanieša glāzi un tamlīdzīgi.
Katra ziņā forši, ka padalījies! Man sajūta, ka to vajag darīt (nenosodot citādas izvēles), lai alkohola nelietošana sabiedrībā ar laiku pārstātu izraisīt pārsteigumu un reakciju, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. ;) Lai forši!
Sveiciens! Es ik pa laikam apstājos un paņemu pauzi no alkohola. Vienā mirklī, līdzīgi kā Tu, pamodos no rīta un izlēmu,ka viss. Vairāk negribu. Tas gan bij tāds studenta vecums un it visiem šķita jocīgi, ka es tiešām nu tā neko nelietoju, pat ja spēlēju bārā un ir bezmaksas dzērieni. Bet es nevēlējos un punkts. Bij interesanti, jo šķirojās draugu loks, kam nepatīka, ka kāds pasākumā ir skaidrs. Man gan netraucē uzvesties muļķīgi arī esot pie apziņas. Tā es pēc 9.5 mēnešiem pamodos, tikpat parastā dienā un vakarā gribēju rumu. Iegāju bārā, kur strādāju un lūdzu rumu, viņi domāja, ka jokoju un nedeva. Pēctam atkal ballītes atsākās.
Šobrīd atteikties no alkohola mani iedrošināja operācija un vēlme ātrāk tikt uz brīvām kājām, lai cik ironiski tas nebūtu - pēc pēdas operācijas. Jocīga gan ir apkārtējo attieksme, kas saka- vienu stipro tak var. Man nav problēma nedzert. Viņiem ir problēma, ka es nelietoju. Bet nu tas tā,viņu sāpe un nesaprašana.
Es tik ar šo gribēju teikt, ka respektēju Tavu lēmumu. Un arī vēlējos paust to, ka lepojos, ka esi tāds tīrradnis, kāds mums, Latvijai ir nepieciešams.
Lai koši!