Lielās cerības
Glezna manā sejā
Čau!
Pēc īsa pavasara šodien mazliet rudenīga vasaras diena, Tu varbūt raudi, ka nav saules, bet es priecājos, ka nav jālaista tikko sasētās sēklas. Man pie Rīgas mājām dīgst zālīte, un es šajās dienās to tik vien jutu, kā vainas apziņu, ka nav laika tai ar lejkannu pievērsties.
Tikko aiz muguras riiiiiktīgi forši koncerti. Četri gab. ar klavierēm un neredzamo kori + viens Cīrulis Dzintaru koncertzālē. Paldies visiem, kuri atnāca, viss bija izsenis izpārdots un tās ir vislabākās ziņas. Sveiciens visiem, kuri šīs rindas lasa pirmo reizi, jo par vēstulēm uzzināja kādā no koncertiem - gan jau, ka brīdī, kad spēlēju savu slikto ģitāru.
Pirms aizplūstu par dažādiem jaunumiem, viena lieta, kas nemainīsies kalendārā, ir 6. un 7.jūnijs, kad gaidāmi šī gada GALVENIE SHIPSEA KONCERTI. Es iesaku parūpēties par biļetēm, pirms tās paliek dārgākas vai/un nepieejamas. Tagad.
Kas ir lielās cerības
Es iztēlojos, ka tā detalizēti par to uzrakstīšu līdz ar albuma iznākšanu. Bet īsumā - tas ir dziesmu apkopojums no laika, kad man sākās jukas. Tas bija 2014.gads, kad ira pa vīlēm man līdz tam svarīgas un fundamentālas lietas - no laulības līdz veselībai. No mūzikas līdz naudas makam. Es, protams, nezinu, cik un kādas vīles jūkam Tu kādreiz (līdz šim) esi piedzīvojis, bet skaidrs ir tas, ka mēs nevaram dzīvi nodzīvot tikai šūdami kaut ko klāt. Ir momenti, kas nāk ar sāpīgiem, satraucošiem griezieniem, bet pēcāk ar laika distanci Tu ieraugi, cik Lielais meistars visu ir prātīgi sakārtojis, kāpēc un kamdēļ (divi vienādi vārdi) viss ir noticis tieši tā.
Arī manā dzīvē tādas noārdīšanās ir notikušas vairākkārt. Pirmā lielā bija 25 gadu vecumā, kad es piedzīvoju gandrīz pilnīgu sabrukumu, raudāju mammai uz pleca un trīcēju - pārbijies, ka nu visam ir gals. Otrā reize bija tieši pirms desmit gadiem. Un par šo reizi stāsts ir albumā “Lielās cerības”. Tas ir sadziedēšanās albums.
Tā bija baigā vasara
Tā bija baigā vasara, kad visi šķīda ārā
Uz četrām pusēm paklīda un nesatikās vairāk
Es pārtinu tās makšķeres uz cita dīķa pusi
Kaut klusi iekšā cerēju, ka būsi līdzi nākusi
Kad atskatos, tad skaidrs - tai vasarā mēs tiešām visi šķīdām ārā - vesels draugu bariņš, kuri acīmredzami kopā turējās un atbalstīja viens otru lielajās svārstībās. No pieciem pāriem kopā šodien vairs tikai viens. Tās pirmās mīlestības - tur vajag lielu ticību, pacietību (kuras tai laikā reti, kam ir) un Dieva svētību, lai pirmo kaislību pārvērstu mūža attiecībās. Retajam tā nospīd. Viss notiek tā, kā jānotiek.
Leldes glezna
No astoņpadsmit gadu vecuma bijām kopā ar Leldi. Līdz pat trīsdesmit. Tās bijušas skaistas un krāsainas attiecības. 2008.gadā mēs arī apprecējāmies, taču 2016.gadā pārtapām par labiem un mīļiem draugiem, ne vairs vīru un sievu.
Jebkurā gadījumā - es Leldei esmu ļoti daudz pateicības parādā. Arī šī albuma vāks ir (būs) zīme par to laiku. Tāpat arī “Lielo cerību” videoklips - tur dzied (un zied) visa tā pieredze, tās visas krāsas. Un arī nevieglās sajūtas, saprotot, ka šim laikam ir pienācis gals.
Ideja par šī albuma noformējumu mani piemeklēja brīdī, kad, ciemojoties pie mammas, ieraudzīju šo bildi no skolas laika, kurā Lelde bija gleznojusi mani tādā ļoti īpatnējā, krāšņā, bet arī ļoti manējā veidolā.
Es sapratu, ka šim albumam nebūs precīzāka vizuāla atveida. Mēģināju šajā gleznā iekāpt un dziesmu nodziedāt - kā tas cilvēks no tā laika. Palūdzu atļauju Leldei un ar viņas laipnu piekrišanu Līva Drešere man to uzgleznoja uz sejas. Līvas rokām tika izveidota pat jauna parūka - ar tām barokālajām krāsu cirtām. Marta Treine parūpējās par tērpu un scenogrāfiju. Aiga Rēdmane iemūžināja Šipīša “Lielās cerības” albuma vākam un Mārcis Pļaviņš nofilmēja, kā seja tās nodzied.
Vispār tā bija pilnīgi sirreāla diena. To visu bildējām un filmējām turpat Stricka villā - kur aktīvi dzīvojos tai visā juku laikā - gan tusēdams apkārt Pienam, gan liekot bēdu zem akmeņa, tā teikt, gan arī pēcāk nododoties solo koncertu maratonam - 2014., 2015. un 2016. gadā tur nospēlēju, šķiet, ap 30 koncertiem. Man tā ir īpaša vieta. Tamdēļ arī albuma atklāšana, koncerts un filmas pirmizrāde (tiem, kas uzspēja pieteikties seansam) notiks tieši tur. Aplis noslēdzas. Aplis ir labs.
Te daži Aigas Rēdmanes noķertie mirkļi no procesa.
Turpinājumā
Ko tad vairs. Nu atlicis tikai klausīties dziesmu un lūkot video. Tas plašāk būs pieejams no 7.maija, bet šeit - jau šovakar desmitos vakarā.
Paldies, ka esi ar mani. Prieks, ja šī dziesma un albums kopumā dos prieku, mierinājumu vai mierinājuma prieku Tavos grūtību ceļos. Dzīve ir skaista.
Lai dzīvo mīlestība!
Jānis
2024.gada 6.maijā pl. 8:39
Liels paldies par šo dziļo un atklāto stāstu šeit vēstulē un tā nospiedumu dziesmā! 💜 Patiesi izjusti un smeldzīgi caurstrāvojošs skanējums mūzikā. Lai aizvien jaunas cerības, ko piepildīt!
Arī no manis sirsnīgs paldies par patiesumu! Tas iedrošina. Ļoti gaidīšu pirmizrādi!