Ir vēl viena nedēļa apkārt, un līdzās priekam par saulaino pavasari, es šogad īpaši izteikti izjūtu, ka ziema man visas spēku rezerves apēdusi. Un jaunās - pavasara heliobaterijas vēl nav uzlādējušās. Notiek ļoti foršas lietas. Es saņemšos, es varu. Vienkārši tāda mazliet neērta poza, zini kā - būt priecīgam, bet miegainam.
Čau
Man baigais prieks Tevi šeit atkal satikt. Tev taisnība, ir otrdiena. It’s mierīgs trakums o’clock.
Beidzot salikti kopā visi tuvāko mēnešu plāni, 2023.gada koncertvasara manā dzīvē solās būt tik blīva kā vēl nekad. Es nepārspīlēju. Kopumā 30 dažādi koncerti. Un to es gaidu ar neaprakstāmu kaifu - ņemties, darboties un plosīties līdz spēku izsīkumam, lai izbaudītu pēcpandēdēmijas koncertdzīvi ar lielu švunku. Un es esmu spēku pilnbriedā. Tas pavasara nogurums taču pāries, vai ne?
Es katrā ziņā cenšos darīt visu, kas manā kompetencē. Meklēju līdzsvaru starp darbu un atpūtu. Tagad atceros, kā kādreiz visu vainu novēlu uz neveselīgajiem netikumiem. Kad tikšu no tā visa vaļā - tad būs absolūta ekstāze. Tagad jau piecus gadus neesmu smēķējis, arī vairākus mēnešus bez nekādiem vīniem - brīnišķīga sajūta. Kādreiz noteikti par to pastāstīšu vairāk. Tā ir tik interesanta pieredze! Bet īsumā - tas, protams, neatrisina visas Tavas pasaules problēmas. Bet gandarījums par spēju pašnoteikties - tas gan ir neapšaubāms.
Miegains ārprāts
Tagad būtu vēl jāiemācās atrast laiku pietiekama izmēra miegam.
Kā Tev ar šito veicas?
Man nekādi nesanāk vairāk par 6-7 stundām. Taču, cik zinu, 8h esot absolūts brīnišķīgums. Mācos aiziet gulēt. Mācos vakarā neskrollēt tviteri. Mācos iepriekšējā dienā salikt rītdienas plānus. Un pateikt paldies. Mācos dienā atrast 10 minūtes pašam ar sevi klusumā. Izklausās vienkāršāk nekā varētu domāt.
Pirmdienas - sev
Un vēl viena lieta, ko esmu iemācījies no Reiņa (Sējāna, protams) - pirmdienu paņemt sev. Paņemt mājām, mieram un ģimenei. Tas, es saprotu, aktuāli vispār ir tikai tiem, kuri paši būvē savu dienas režīmu. Bet ceru, ka normāla darba grafika pārstāvjiem ir skaidrs, ka brīvais režīms bieži vien ir daudz piņķerīgāks par 9-17 modeli. Labi, katram darbam sava garoziņa. Tas vien, ko Reinis man labi iemācījis, ka pirmdienās cilvēki in general ir satrakojušies pēc brīvdienām, zvanās, ārdās, raksta ziņas. Un otrdienā, izrādās, ka daudzi jautājumi jau nokārtojušies paši no sevis.
Es pilnīgi piekrītu. Turklāt, šādi spēka pietiek līdz pašam piektdienas vakaram, kad daudzi jau sāk atslābt un nedēļas noslēgumu vienkārši atir [atbūt - eksistēt pienākuma pēc].
Vai Tev ir savi darba nedēļas vai plānošanas triki? Ja zini kādu metodi, kā darboties īpaši produktīvi, padalies.
Mierīgs trakums
Ir pienācis brīdis pastāstīt par, manuprāt, vājāko albuma dziesmu. Protams, visi bērni mīļi, kod kurā gribi, bet šī bija vienīgā dziesma, ko nenospēlējām lielajā Dailes teātra koncertā pērn augustā. Tur kaut kam ir jābūt, bet kaut kas mani pašu tai dziesmā kaitina. Un, tāpat kā vēl dažas dziesmas, kuras demo versijā figurēja albuma tracklistē pirms izdošanas, šī bija rezervistos. Un tomēr kaut kā iešūpojās iekšā. Patiesību sakot, Miķelis Putniņš bija riktīgākais Mierīga trakuma advokāts, tādēļ, ja ir kādi jautājumi - pie viņa droši!
Tas prikols ar Latvijas Radio 2 melodiju, kurai uzrakstījās virsū arī attiecīgi vārdi, šķiet, ir tā galvenā atslēga visam dziesmas stāstam. Tāda jā/nē sajūta, ka esi mazliet apmaldījies pats savās gribās un negribās. Un iegribās, protams.
Dziesmas kodolu es izdomāju tehnikā, kura bija ļoti aktuāla vienā konkrētā tētošanas periodā. Es parasti pēc miega dziesmiņas nodziedāšanas paliku istabā, kamēr dēliņš vēl pavisam iemieg. Un tad es palīdu zem segas un kaut ko dungoju, lai viņš jūt, ka esmu tepat. Un šis ir viens no tiem dungojumiem. Te demo, ko nākamajā dienā iefiksēju pie tēta pirtsmājas mikrostudijā.
Nekā diži vairāk man šoreiz nav, ko teikt.
Es Tevi mīlu, un paldies, ka man esi blakus.
Vēl tāds. Šodien salīdzinoši nejaušu satiku Evertu no evertiem. Šķita, ka varbūt uz nākamo albumu varētu kaut ko kopā iedziedāt. Ko saki?
Dari labas lietas
Zini, kurš bija manas pagājušās nedēļas spilgtākais brīdis? Kad dziedāju koncertu cilvēkiem, kuri atbalsta SOS bērnu ciematus. Tās bija labdarības vakariņas, kurās iespējams baudīt trīs fantastisku pavāru ēdienus, iegādāties izsoles lietas (piemēram, Kristapa Porziņģa labās kājas botu), un paklausīties jūsu padevīgā kalpa dziesmās. Šādas vakariņas notiek regulāri, un es iesaku tās nākamreiz nepalaist garām! Piemēram, garšu burvis Endijs Bērziņš mums dāvāja ēdamu puķu podiņu.
Pavāri ziedo ēdienu, mūziķi mūziku, labi ļaudis - savu darbu rīkošanā - katrs to, kas dodams. Ar šefpavāriem man pat sanāca arī padziedāt kopā. Te mēs ar Lauri Aleksejevu skaram augstos plauktus :)
Bet, protams, visvērtīgākā palīdzība ir tā, kuru Tu sniedz regulāri. Es, piemēram, jau ilgus gadus SOS ciematiem ziedoju 15 eiro katru mēnesi. Tā ir summiņa, kuras iztrūkumu nejūti, bet iedomājies, ja tādi esam 100 vai 1000.
Labi, viss
Labi, ej un dari labas lietas. Tiekās pēc nedēļas. Iespējams, pat drīzāk.
Par "Mācos vakarā neskrollēt tviteri" - tviteris ir kļuvis krietni toksiskāks, un, lai arī esmu pateicīgs tviterim par ļoooooti daudz ko - draugiem, attiecībàm, darbiem, ko tik vēl ne, pēdējā laikā jūtu, ka "skrollēšana" sagādā nevis dopamīna devu, bet satraukumu un sašutumu. Tāpēc 1) uzliku aifonà tviterim un FB 15 minūšu limitu dienā. To var apiet, bet, katru reizi, nospiežot "15 more minutes", Tu padomà - vai vajag? Turklāt šie pāris papildu klikšķi samazina prieku, ir vēl viens šķērslis.
2) izdzēsu Twitter app. Var "skrollēt" arī pārlūkā, izskatās gandrīz tāpat, bet tomēr tas ir čakarīgāk, tāpēc to daru mazāk.
Ko likt skrollēšanas vietā? Paldies @normundsbergs ieteikumam (protams, tviterī) - NY Times jaunā aritmētikas spēlīte. Forši, mazi 5 uzdevumi katru dienu - jānonāk līdz dotajam skaitlim. https://www.nytimes.com/games/digits
Uldis (Tas pats, kurš pūtīs trombonu vismaz vienā no tiem 30 šīsvasaras koncertiem)
No sirds pateicība Miķelim Putniņam, man "Mierīgs trakums" traki patīk. Katru reizi, kad auto pieskaros gaismu slēdzim, sāk skanēt galvā "izslēdzu tā-ā-lās gaismas" 😁
Paldies par demo, arī par superīgo "Unintended" video! Un es, protams, ar visām četrām balsoju PAR Evertu nākamajā albumā!
Mans veiksmīgākais produktivitātes hack - tepat Dzintaros, 5 minūšu gājienā no mājām īrēju biroju. Pienāca brīdis, kad manam radošajam darbam tomēr bija vajadzīga kastīte ar četrām sienām un vairāk vai mazāk noteiktām darba stundām, īpaši tagad, kopš piedzima jaunākais dēls. Pāriet no "es taču esmu pašnodarbinātais, man nav darba laika, varu strādāt jebkur un jebkurā laikā" uz kaut ko noteiktāku un konkrētāku. Un piekrītu Uldim, ka tvitera toksiskums ir pamatīgi audzis. Turklāt tas, līdzīgi citiem soctīkliem, ir īsts produktivitātes, vērtīga laika, miega un laba noskaņojuma slazds. Būs jāizmēģina tas 15min limits.