Pastāvīgā patstāvībā
Pašam sevī sava darbnīca
Čau!
Kā teicis Čērčils:
Now this is not the end. It is not even the beginning of the end. But it is, perhaps, the end of the beginning.
Laipni lūdzam divtūkstoš divdesmit trešā gada nogalē. Es nezinu kā Tu, bet es šogad kaut kā ļoti jūtu, ka viens posms sāk noslēgties, līdz ar kalendāra tuvošanos, kā saka, decembritātei. Protams, sajūtu pastiprina tas, ka esmu aizvācies uz citu vietu, tik daudz ir pārcelts pāri jūrai - ne tikai mantu, bet arī domu, daudz ērtību atstāts pagātnē, daudz ierastu dienas sastāvdaļu. Tikai šorīt kopā ar Zani, skatīdamies ārā pa mūsu 9.stāva logu uz Stokholmas viegli apsnigušajiem trotuāriem, nospriedām, ka beidzot ir sajūta, ka esam tā pa īstam pārvākušies. Dzīve ir ieņēmusi normālības ritējumu. Un vārda normāls vislabākajā nozīmē. Tik normāls plūdums, kurā vari saprast, ar ko beigsies šī diena, ko vēlies vakarā palasīt, kā atrast brīdi vienkārši klusumā pasēdēt, paskatīties youtube kaut kādus skaņu miksēšanas un vadiņu tutorials, un tādā garā. Bērni ir apraduši ar jauno dārziņu, mēs brīvdienās jau mēdzam iet ciemos pie mūsu draugiem - gan latviešu, gan zviedru ģimenēm.
Augstskolā esmu sadraudzējies ar saviem kursa biedriem, kuri ir ļoti forši. Katrs savā žanrā, katrs savā dzīves posmā. Pārsvarā visiem gan vēl ieskriešanās posms, daudz ideju uz papīra. Salīdzinoši es varu būt ļoti laimīgs, ka esmu īstā labības laukā, kur putekļainu muti varu izmēģināt praksē visu to, ko mācāmies. Esmu jau izbaudījis daudz un daudz arī kļūdas jau pieļāvis, pa asti atrāvies. No otras puses - kursabiedriem noteikti ir daudz skaistu sapņu, par kuriem es vairs nedomāju. Vai nu esmu tos zaudējis vai arī sapratis, ka tie nav manējie.
Jaunajā gadā
Es esmu nospraudis daudzus krāsainu karodziņus - darbus, ko vēlos īstenot nākamgad. Iespējams, par daudz, jo esošais dzīves ritms ir tāds kā sesijas spriegums konstantā tempā. Šķiet, ka organisms un ģimene jau ir daudz maz ar to apraduši, tāpēc varu turēt tādu slodzi - ar atbalstu no Zanes un bērniem, kā arī atbalstu no tā, ko man devis Dievs un vecāki - ķermenis un prāts. Ik pa laikam piesēžu un pasaku paldies, ka man ir tāda varēšana. Nekādā ziņā neuztveru to par pašsaprotamu.
Pirmkārt, man ir sajūta (pamatota), ka nākamgad būs jauns Instrumentu albums. Visas zīmes un mūsu sarunas par to liecina. Tam līdzi varētu nākt arī lielāks koncerts. Otrkārt, šeit skolā Stokholmā šim mācību gadam kā kursa darbu esmu izvēlējies jauna albuma ierakstīšanu. Tajā apkopošu visas tās idejas, kas bija pārāk nelatviskas “Apgaismo mani” krājumam. Šim albumam blakus vēl domāju par trijiem citiem, nezinu, cikiem man pietiks spēka un laika. Ar kuru sākt, Tavuprāt?
Visiem trim virzieniem ir reāls pamats, un es domāju, ka agri vai vēlu tie visi trīs īstenosies. Vēl man ir padomā tāda neliela opera nākamgad - kā skolas beigšanas darbs. Un vēl a cappella albums, un vēl - pasakas gribu ierunāt.
Pastāvīgā patstāvībā
Es nezinu, vai Tu pamanīji, bet īsi pirms Latvijas svētkiem es publicēju dziesmu. Tā bija latviešu tautasdziesma “Saulīt’ vēlu vakarā”. Un tas ir interesanti, jo šis manā dzīvē ir pilnīgi nebijis notikums. Pastāstīšu, kāpēc.
Noklausījies? Ko domā? Forši. Ja Tu neko neparastu nepamanīji, tad varbūt tā arī ir laba zīme, jo man pašam šis process bija diezgan revolucionārs. Es šoreiz visu izdarīju pats. Sākot ar saprašanu, ka gribu pieķerties tautas dziesmai, gan tālāk ierakstā - pats spēlēju ģitāru, pats to ierakstīju, pats visu saspēlēju - klavieres, troksnīšus, pats sadziedāju kora partijas, vēlāk skolā visu sagraizīju, satīrīju (kādreiz pastāstīšu par to procesu tiem, kas nezina), samiksēju un uzliku masterēties tādā mākoņservisā, kur AI visu sarēķina un nomāsterē. Par māsterēšanu arī kādreiz pasūdzēšos. Tā joprojām, manuprāt, ir vismitoloģiskākā no mūzikas ieraksta tapšanas fāzēm. Tad atradu tīklos uzdevumus bērniem, kur jāzīmē auseklītis. Man šķita tik forši, palūdzu atļauju, vai varu no tā saveidot vāciņu. Man atļāva. Un, reku, sākums un, reku, rezultāts. Starp citu, esmu sācis pats darboties ilustratorā, afterefektos un fotošopā - vispār baigi patīk! Drīz sākšu arī merčus pats taisīt :)
Ar šo dziesmu vēlējos, protams, izcelt Latvijas dzimšanas dienu, tā tik ļoti dabiskā veidā bija pie manis atnākusi caur izrādi par Ansi Cīruli, kurš, savukārt, bijis liels meistars latvietības svaigā uzlūkošanā. Un tas jau arī ir nepieciešamākais - mums katram katrā jaunā paaudzē ieraudzīt jaunu Latviju, kurā redzam sevi, turklāt - kurā Latvijai mūs katru vajag.
Krāsas es izvēlējos, lai godinātu ukraiņu tautu - tās ģimenes, kuras izpostījis karš. Šī dziesma ikreiz izskanēs kā pateicība par to, ka mums ir sava valsts, kurā varam svinēt jau 105. brīvības dzimšanas dienu. Ar sāpīgiem pārtraukumiem, protams.
Cīrulis
Es nezinu, cik no jums to sadzirdēja, cik trāpīja uz Cīruļa izrādi, bet tas bija kaut kas ļoti iedarbīgs un labs. Kopā ar Vili Daudziņu, Latvijas radio kori, diriģentu Sigvardu Kļavu - ja būs vēl, noteikti nepalaidiet garām.
Kaut vai šo vīrišķīgo stāvu dēļ.
Par Ziemassvētku vēstuļu koncertu
Kā jau teicu, mēs gaidām sniegu, kas visā Latvijā noturas vismaz vienu nakti. Ir tapis skaidrs datums un pilsēta- tas notiks 23.decembrī Rīgā.
Paši pirmie pieteikšanās anketu saņems tie, kuriem pieslēgts vēstuļu čats. Tas darāms ar šo Substack lietotni.
Stundu vēlāk ziņa tiks izsūtīta vēstuļu abonentiem. Tātad Tev. Nekur tālāk un plašāk par koncertu stāstīts netiks. Vietas pietiks 50 klausītājiem. Tāpat kā iepriekš - nāks tie, kuri pieteiksies pirmie. Koncerts, saprotams, ir bezmaksas.
Kas tad vēl
Viss notiks. Mums tikai jāļauj. Es esmu lietas kursā, ka biju pazudis uz vairākām nedēļām. Bet turos, lai nesāktu kultivēt sevī vainas apziņu par to. Jo zinu, ja tas sāksies, tad tas ir beigu sākums. Man patīk, kā teica šeit skolā - mums svarīgāk par to, kas būs jūsu kontroldarbā, ir tas, ka šis darbs tiek iesniegts laikā. Un, smejies vai raudi, šādi tiek sasniegti labāki rezultāti, jo studenti nedzīvo spriedzē ar apziņu, ka viņiem ir jāuzraksta nezinkastur. Viņi vienkārši dara. Un nepabeigts skaņdarbs ir daudzkārt vērtīgāks par to, kurš vispār nav uzrakstīts. Vai puspababeigta doma. Daudz labāk darīt jebkā nekā nokancelēt sevi pusceļā. Ar laiku attīstīsim.
Uz šīs nots arī pabeigšu šoreiz.
Lai jums radoša un droša nedēļa. Tev izdosies.
Mīlu,
Jānis
P.S. Šonedēļ lidošu uz Rīgu, lai būtu šeit. Kas zina - varbūt tiekamies!
Tevi lasīt ir kā iedvesmu padzerties un ieelpot burvīgāku gaisu. Lai arī neesi mans draugs, es tā priecājos, ka man ir ļauts būt Tavam vēstuļu draugam. Vakar pieskatīju pilnas acis un vēl vairāk sirdi ar dokumentālu stāstu par Imantu Ziedoni un viņa Auķi, klausoties viņu vēstulēs, skudriņas skrēja. Tas īsto vēstuļu laiks bija kaut kas tomēr ļoti labs un paliekošs. Vai šī ir īsta vēstule, es domāju, ka tomēr ir, priekš 21.gadsimta ir. Lai tavi meklējumi un eksperimenti izdodas labāk kā cerēts!
Jāni, paldies par vēstuli!
Atklāšu, ka gaidīju to un nedaudz pat bažījos vai nebūšu to nejauši izdzēsusi vai palaidusi garām. Lai arī Tavas vēstules nav ar roku rakstītas kā agrāk mēdzām sūtīt un saņemt pa pastu, tomēr man ir tāda, sirdi sildoša, un īsta prieka sajūta tās saņemt, it kā patiesi vārdi un domas rindās būtu sakārtoti un salasāmi uz vēstuļu papīra (Vai atceries, kādreiz pat bija tāds speciāls papīrs?).
Tev ir tik apbrīnojami skaista un reizē viegla valoda, kas silda un priecē kā prātu, tā manu sirdi. Katru reizi, klausoties kādu interviju vai raidierakstu ar Tevi, lasot Tavas vēstules vai intervijas ar Tevi, manā sejā fiziski uzplaukst smaids un paliek tāda gaiša "pēcgarša". Paldies par gaismu, ko sevī nesi!