Pie upes [DEMO] 💡 e8/11

Vienpadsmit spuldzītes no "Apgaismo mani". Astotā sērija.

Tā, no kura gala lai vispār sāk. Pirmkārt, vai iepriekšējā teikumā pirms “lai” ir liekams komats?

Paldies. Tagad, kad tas ir atrisināts, varam virzīties uz priekšu.

Īsumā par to, kā man klājas

Ir otrdienas vakars, un es ar grūtībām sevi esmu izvilcis no ārkārtīgi savpatīgas un antisociālas būsmes pašam ar sevi, dārza darbiem un mājas kārtošanas prieka nepanesamā viegluma. Tādā kā mājas solī iegāju jau kopš ceturtdienas rīta, kad Zane devās uz četras diennaktis ilgu filmēšanu, līdz ar to - es pirmo reizi savā tēta karjerā 24x4 biju tētis, ieskaitot vakara dušiņas, zobu tīrīšanas, pasakas un miega dziesmiņas div- un četrgadniekam. Es zinu, ka tas vispār nav nekāds varoņdarbs, taču šis man vēlreiz lika apbrīnā un izbrīnā nobrīnīties, kā Zane ikdienā ar šo tiek tik eleganti galā. Un es apbrīnoju visus vecākus. Bet, protams, jo sevišķi tos, kuri nepukstēdami rod spēku un prieku tikt galā ar vesela bērnu pulciņa audzināšanu, turklāt tam visam pa vidu atrodot arī skatu apkārt un augšup.

Kristaps, Jūna un es

Un tikai šovakar noķēru spēku piesēst un uzrakstīt par savu dzīvi dažus teikumus šeit. Uzvārīju draugu dāvināto rabarberu tēju, ielīdu zem segas un tagad šeit Tev rakstu. Tas izskatās apmēram šādi. Es gan bildē šeit esmu tā nedabīgi pacēlis datoru vienā rokā. Tas, protams, ir inscenēts. Bet viss pārējais ir autentiski.

Fočēja Zane

Bet visādi citādi, dzīve notiek, daudz darbu visapkārt. Tāpat arī vainas apziņa, ka neuzspēju visam veltīt tik daudz laika, cik gribētos. Tas norm.

Reinis Zariņš un Rīgas festivāls

Viena no foršākājām lietām, ko šodien piedzīvoju, bija mēģinājums ar pianistu Reini Zariņu pie viņa mājās Pārdaugavā. Mēs šobrīd kopīgi iestudējam programmu, kuru pirmatskaņosim pēc teju mēneša Dzintaru koncertzālē. Komponists Andris Dzenītis mums īpaši radījis jaunu dziesmu ciklu. 35 minūtes pavisam jaunas mūzikas. Mūsu favorīts šobrīd ir šis.

esi, esi, klusu esi
pilsētā, kur ceļš no zelta
rāmi, rāmi novērtēsi
tos, kas dzīvei laiku velta

lielām lietām mazu telpu
esi pārsteidzīgi devis

/Aleksandra Line/

Blakus Dzenītim skandēsim arī Bendžamina Britena skaņdarbu par to, kā Dievs lūdz Ābrahāmam upurēt Īzaku - savu vismīļāko dēlu. Gan mūzika, kurā tas izklāstīts, gan pats stāsta atrisinājums - ir brīnumskaisti. Es iejutīšos Īzaka lomā, savukārt, tēvu izdziedās Mārtiņš Klišāns. Ja neesi šo darbu nekad dzirdējis, es Tevi bišķīt apskaužu, jo Tev paredzēta satikšanās ar, iespējams, pasaulē burvestīgāko kantiklu. Tā pēc formas ir tāda kā miniatūra opera, kurā piedalās kontrtenors (Īzāks), tenors (Ābrahāms, Īzāka tēvs). Un abiem kopā dziedot homofonā saskaņā - tiek attēlota Dieva balss. Te viena, manuprāt, superīga šī bībeles stāsta interpretācija.

Pie upes

Ok, bet tagad par apsolīto. Es, kā ierasts, ir nedēļu pastāstu ko vairāk par vienu no albuma “Apgaismo mani” dziesmām. To tapšana, aizkulises, ieraksta process. Un, protams, skandāli. Kā nu bez tiem. Bet par to - pēc brīža.

Lūk, dziesmas pati pirmā skice. Ar šo es iznācu no vingrošanas telpiņas Kuldīgā, kur Ventas upes krastā mēs ar Instrumentiem mēdzam dzīvoties un domāt dziesmas. Vairāk par Kuldīgas īpašo lomu dziesmu tapšanā esmu stāstījis “Dunkas” un “Cilvēka bez bruņām” vēstulē.

Šī dziesma, manuprāt, ir tuvākais, cik esmu bijis kantrī žanram. Un par to man īsts prieks. Un pūliņi ne velti - lielas bija manas acis, kad LR2 vadītājs Kaspars Mauriņš man šī gada iesākumā zvanīja un paziņoja jaunumus, ka šī bijusi pērnā gada visspēlētākā dziesma Latvijas klausītākajā stacijā. Ēterā izskanējusi 270 reizes. Tas mazliet kautri mulsina, bet arī ļoti ielīksmo.

Par tapšanu

Es pats, skandējot ievadu, iedomājos tādu 80to gadu Eltona Džona sajūtu. Un varbūt tur aizskatuvē arī Džordžs Maikls un Fils Kolinss arī kaut kur dzīvojas :)

Šis nākamais varētu būt interesanti tiem, kuri paši raksta dziesmas vai mācās mūziku. Par harmonisko perspektīvu - nezinu, vai tiki ievērojis, bet visi ievadi un starpspēles ir nesaistītā tonalitātē - re mažorā (subdominantē). Un dziesma pati - la mažorā. Man patika tāda māņkustība, kas dod mazliet neparedzamības visādi citādi tik tradicionālā classics tipa kantrī balādē.

Un vēl, protams, ja interesē harmonija, tad varētu būt saistoši izpētīt, ka dziesmas bridžā notiek modulācija uz teju vistālākās iespējamās radniecības tonalitāti - no la mažora uz sol bemol mažoru. Bet, iespējams, tas nevienu neinteresē.

Par tekstu

Ja satiekamies, tad pie upes
Es gribu ar tevi aizplūst
Un saskaras mums mutes

Ja satiekamies, tad pie upes
Lai stāsts par romānu kļūst
Un lai saskaras mums mutes

Tu tik un tā esi tuvu un te
Mana šodiena, mūsu nākotne

Zem oškoka zara plīv šūpoles
Es gribu, lai tu lido
Tevi aizjust, iesvārstīt
Zem oškoka zara pie upes
Lai saskaras mums mutes

Tu tik un tā esi tuvu un te
Mana šodiena, mūsu nākotne

[Bridge]
Tu tik un tā
Viena vienīgā

Šo dziesmu un arī tās vārdus sarakstīju 2020.gada 23.septembrī.

Kā jau minēts, šai laikā dzīvojāmies pie Ventas upes, kur daudz niedru, vecu vītolu audžu un dāžadu citu “vējš vītolos” tipa sajūtu virmo visapkārt. Manā prātā bija tāds kā vecmāmiņu laika iepazīšanās mīlestības stāsts. Kurā kāds kaut kur atstāj zīmīti, ka jāsatiekas lejā pie upes. Un tad tur notiek sastapšanās, daži neveikli mēģinājumi uzsākt sarunu, jo pirmo reizi šie cilvēki sastapušies divatā - līdz šim vienmēr apkārt bijusi burzma. Un tad ilgi stundām un stundām tie sēž upes krastā, iespējams, uz vecā oškoka zara, kurš pārliecies pāri un iestiepjas virs ūdens.

Par atsaucēm - man jāmin divas ļoti svarīgas. Pirmā - Džemmas Skulmes raksturvārds - “iesvārstīt”. Šo vārdu Džemma lietoja ļoti bieži, un tas raksturoja kaut ko ļoti svarīgu.

Otra - un te ir tas mans iekšējais skandāls. Es nezinu, kā lai šo izskaidro, tas ir ļoti interesanti un mistiski. Tikai 2022.gada pavasarī es tā pa īstam uzzināju, kas ir Linarda Tauna dzeja. Jo tiku uzaicināts rakstīt mūziku izrādei par viņa dzīvi un dzeju. Un tikai tad atskārtu, ka jau senāk - 2020.gadā savā tekstā esmu citējis Linarda Tauna rindas. Tas bija mazliet baisi. Un arī zīmīgi. Un kopumā ļoti forša, metafiziska saslēgšanās. Ja sanāk, noteikti palasi viņa dzejas krājumu “Mūžīgais mākonis”.

Noslēgumā

Šī bilde.

Tas nav ronis, tas ir auns. Es arī nesazīmētu.

Jānis Šipkēvics šovā 'Balss maskā' nespēj sazīmēt pats savu dēlu

Tiekamies pēc nedēļas!

Jānis