Vārda spēks
Tu man uzrakstīji, un es izlasīju
Ja kāds man atdotu visu to laiku, ko esmu iztērējis, lai atrastu īsto emoji.
Cik interesanti, ka komunikācijai ir agregātstāvokļi. Mēs varam vienu un to pašu informāciju saņemt klātienē, vēstulē vai pastarpināti - absolūti mainot tās ietekmi uz sevi. Un nav jau tā, ka es te vēstulēs pasaku kaut ko nebijušu, šķiet, tāpat jau dzīvoju to pašu savu dzīvi, vien tagad blakus kādai intervijai vai dziesmai, ir vēl šitāds uzskates materiāls par manām domām un ikdienu. Dienasgrāmata. It kā tikai fiksē, bet arī tik daudz maina. Vai Tu esi kādreiz rakstījis vai rakstījusi dienasgrāmatu? Kā Tu dokumentē savu ikdienu? Ir kāds nākotnes plānu blociņš?
From:
Lasīt atbildes uz pagājušās nedēļas sūtījumu bija visabsolūti lielākais baudījums. Tas izskaidrojams ar to, ka pulkiem bira ziņas par to, kur jūs sēžat, ejat, braucat, kad lasāt manis rakstīto. Tik ļoti detalizēti uzzināt neticami plašo ģeogrāfiju bija vienkārši saviļņojoši. Divas meitenes uzzināja, ka, izrādās, mācās kopā Holandē, vēl jūs esat Jaunzēlandē, starp mēģinājumu un Cēsīm, ārpus komforta zonas Varšavā, savā gultā pēc garas dienas ar bēbīti, pēc gara intervālu skrējiena, cepot cukīnī maizi, autobusā uz Balviem pie vecmāmiņas, dīvānā Carnikavā, strādājot attālināti no Ķengaraga, sēžot Stomatoloģijas institūtā pie zobu protezēšanas kabineta, Reformātu baznīcā, ierakstot Latvijas Radio bigbendu, vilcienā Rīga - Rēzekne, Beninā Ziemeļāfrikā, pārtraukumā starp pentanka čempionāta spēlēm. Kā Tev patīk? Es esmu sajūsmā. Atsevišķi tas viss ir normāli. Bet kopā, Tu redzi, cik nozīmīgi daudzslāņaina mūsu pasaule patiesībā ir?
Man ļoti patīk ieraudzīt, ka pie Tevis mana ziņa padzīvojas un tad atnāk ar kādu jaunu vēsmu atpakaļ. Tā, piemēram, kad uzraksti par to, ka īstenībā jēdziens atbrīvot straumi (minēts iepriekšējā vēstulē) - tas varētu būt arī universāls princips, kuru pielietot arī citās dzīves jomās. Galu galā, arī, par piemēru, bērniņa audzināšana ir tieši tāds process - tu paplašini krastus un vnk ļauj pašam plūst, piesargājot, lai neaiziet pa gaisu. Arī ar attiecībām, karjeru, savu curriculum vitae kopumā. Visas dzīves laikā, man šķiet, mēs vienkārši sevi un sev paredzēto atklājam. Pamazām.
Podkāsti
Man ļoti patīk podkāsti. Gan klausīties, gan piedalīties. Tās sarunas ir dzīvas, nekur nav jāsteidzas un ne par ko nav jāizliekas. Mēs visi, pieļauju, zinām par Lauru Dennler un viņas Cilvēkjaudām - tas ir fantastisks resurss, kur es pats esmu uzlādējies ne reizi vien. Man bija laime satikt Lauru vienā no viņas retajām Rīgas vizītēm - tas notika pagājušā gada 25.augustā - 4 dienas pirms lielajiem Dailes teātra koncertiem. Skrējiens bija ārprātīgs, nogurums nežēlīgs, bet vēlme šo sarunu neatlikt - vēl lielāka par visu augstākminēto. Un forši - jo biju tik izpumpējies un bezspēcībā paļāvīgs, ka sanāca visu teikt vienkārši - kā ir. Un daudz svarīgas patiesības izrunājām.
Savukārt, pavisam nesen - gandrīz apaļu gadu pēc šīs sarunas - mani uz sarunu aicināja Kristīne Rožkalne. Jau izsenis biju ieklausījies viņas podkāstā par Vārda spēku attiecībās. Tad nu pienāca brīdis, kad varējām piesēst uz tēju. Un te skan liecība par to, kā jūtos šobrīd - 2023.gada septembrī. Pēc, iespējams, intensīvākā gada profesionāli, pēc Zelta mikrofona Ierakstu gada balvām, pēc Siltās gaismas Nacionālajā, pēc Dziesmusvētkiem, festivāliem, karstas vasaras, pēc lēmuma uzsākt mācības un pārcelties uz citu pilsētu, citu valsti. Sapratu, ka daudzus attiecību jautājumus esmu spējis noformulēt tieši šī gada laikā. Tā ir atvieglojoša sajūta, lai gan, protams, neko gudrāks nejūtos. Tikai ir tāda laba apziņa, ka mācīšanās notiek. “Es zinu, ka es neko nezinu,” kā lāga Platons saka.
Šeit teju stundu gara saruna ar mediācijas speciālisti Kristīni Rožkalni:
Kilogrami un kultūra
Viena lieta varbūt bija mazāk uzmundrinoša, saņemot vēstules pagājušajā nedēļā. Vairāki/vairākas no jums uzsvēra, ka ir ilgus gadus laulībā, bet gredzens, redziet, tieši par lielu palicis, jo izdevies (es tā pieļauju) labākā fiziskā formā iesportoties. Nu, good for you, tā teikt! :D Es arī esmu atsācis skriet. Tas ir, es plānoju atsākt. Rīt.
Bet īstenībā gribēju Tev teikt prieka ziņu - LSM apbalvojumam Kilograms kultūras nominēti kopumā pieci notikumi, kuros man bija gods piedalīties - Dziesmu un deju svētku Atklašanas koncerts pie Arēnas Rīga, Dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncerts Rīgas Domā, Kokru lielkoncerts “Tīrums”, filma “Astra”, kurai komponēju mūziku (noklausies “Sēkla sniegā”), kā arī mūsu koncerts tandēmā ar pianistu Reini Zariņu, kurā pirmatskaņojām Andra Dzenīša dziesmu ciklu “Baltas dziesmas”. Protams, divi beidzamie ir prasījuši jo īpaši daudz spēka un klātbūtnes, tamdēļ priecāšos, ja atradīsi laiku par šiem kilogramiskajiem notikumiem piemest savu klikšķa kultūrgramu.
Tas izdarāms šeit:
Paldies Tev jau iepriekš! Ja izdosies, tas man būs liels notikums. Mūsu tas būs!
Tuvā nākotnē
Šis būs interesants rudens. Pirmkārt, jau, protams, ar to, ka jāpārvācas ar visām lietām un parpalām. Un domām un mīļo ģimeni. Jāpārceļ prāts uz jaunu plānošanas līmeni. Tas būs kaut kāds vāks. Bet mēs varam, ko, ne?
Un tas viss ir sīkums, jo notiek brīnišķīga dzīve. Es daru darbus, kuri man sagādā lielu prieku, es daru to Tevis un sevis dēļ. Es daru to laika un mūzikas dēļ. Es daru to tādēļ, ka dzīvei, iespējams, jēgas nav. Bet ir jēga dzīvot.
Tuvākā mēneša laikā trīs būtiski notikumi -
• izrādes “Ziedonis. Lācis. Vīrieši”,
• solokoncerts “Siltā gaismā” Aizkrauklē,
• pirmizrāde teātra performancei par izcilā aktiera Artūra Skrastiņa dzīvi un pasauli. ARTŪRS SKRASTIŅŠ NEDRĪKST BŪT NOGURIS. Es rakstu mūziku Artūra rokrakstā un dziedu dziesmas Skrastiņa balsī. Palūko.
Vēl tikai jāpiesaka manabalss.lv par to, lai Skrastiņš ierunā Waze ceļa norādes. Tas tembrs. Mīlu.
Tiekamies drīz?
P.S. Ja gadījumā nebiji klāt “Baltu dziesmu” koncertā Dzintaru koncertzālē - laipni lūdzu to noklausīties Latvijas Radio ierakstā šeit.
P.P.S. Šajā trešdienā translācijā no Stokholmas atkal rīkošu jautājumu un atbilžu sesiju instagramā. Ko Tu vēlētos man pavaicāt?
Hei Shipsea! Lasot Tavu ierakstu man sariesās asaras par to cik aizrautīgi stāsti par pārvākšanos,jo pati nu pat piedzīvoju pārvakšanos un tai laikā tas ir gan skaisti,gan arī biedējoši, man prieks, ka uzraksti vēstules jo tā es sajūtos tuvāk Tev.Un man ir prieks, ka varu tās lasīt, iedvesmoties,notraust pār vaigu kādu asaru,bet tas ir to vērts! Es katru reizi ar lielu prieku lasu Tavas rakstītas vēstules un ar nepacietību gaidu tās atkal un atkal, Paldies Tev ka raksti un dod tādu sirds siltu sajūtu sirdī! Lai tev skaists laiks gan skolā,gan arī atpūtā!Silti sveicieni!🤍
Novēloti, bet, cerams, mierinoši atsaucos, ka arī man, tiesa, ne laulības, bet saderināšanās gredzens ir par mazu. Novilkt nevaru jau labu laiku, bet spiest nespiež, tātad dzīvoju kā ir un gaidu, kad/vai dzīve piespiedīs ko tajā lietā mainīt.
Un arī es kā reiz nesen nolēmu, ka jāatsāk skriet! Arī sportot drīzumā vajadzētu atsākt. Bet es dzīvoju starpposmā, kurā cenšos vēl atrast laiku/iespēju šīs lietas ielikt uz palikšanu - jo tā dažas reizes paskriet, neredzot to lietu savā ikdienas ritmā - tā arī nav aršana. Jāatrod, jānosprauž, jāpieturas. Vēl meklēju. Zinu, ka atradīšu, dzīvē posmi taču regulāri mainās.
Un es nevaru beigt domāt par to vai šī “dienasgrāmata” Tev ir apzināts pašizziņas, sava veida meditatīvs darbs ar sevi? Lasu Rubeņa Starp divām bezgalībām un nevaru saprast vai ej cauri kam līdzīgam vai tomēr tikai sakritība? 🙈