Hei Shipsea! Lasot Tavu ierakstu man sariesās asaras par to cik aizrautīgi stāsti par pārvākšanos,jo pati nu pat piedzīvoju pārvakšanos un tai laikā tas ir gan skaisti,gan arī biedējoši, man prieks, ka uzraksti vēstules jo tā es sajūtos tuvāk Tev.Un man ir prieks, ka varu tās lasīt, iedvesmoties,notraust pār vaigu kādu asaru,bet tas ir to vērts! Es katru reizi ar lielu prieku lasu Tavas rakstītas vēstules un ar nepacietību gaidu tās atkal un atkal, Paldies Tev ka raksti un dod tādu sirds siltu sajūtu sirdī! Lai tev skaists laiks gan skolā,gan arī atpūtā!Silti sveicieni!🤍
Novēloti, bet, cerams, mierinoši atsaucos, ka arī man, tiesa, ne laulības, bet saderināšanās gredzens ir par mazu. Novilkt nevaru jau labu laiku, bet spiest nespiež, tātad dzīvoju kā ir un gaidu, kad/vai dzīve piespiedīs ko tajā lietā mainīt.
Un arī es kā reiz nesen nolēmu, ka jāatsāk skriet! Arī sportot drīzumā vajadzētu atsākt. Bet es dzīvoju starpposmā, kurā cenšos vēl atrast laiku/iespēju šīs lietas ielikt uz palikšanu - jo tā dažas reizes paskriet, neredzot to lietu savā ikdienas ritmā - tā arī nav aršana. Jāatrod, jānosprauž, jāpieturas. Vēl meklēju. Zinu, ka atradīšu, dzīvē posmi taču regulāri mainās.
Un es nevaru beigt domāt par to vai šī “dienasgrāmata” Tev ir apzināts pašizziņas, sava veida meditatīvs darbs ar sevi? Lasu Rubeņa Starp divām bezgalībām un nevaru saprast vai ej cauri kam līdzīgam vai tomēr tikai sakritība? 🙈
Es biju noķēris tādu foršu ritmu, kad vienkārši neizskatīju kā iespēju neiet skriet - ja biju par to iedomājies.
Bet, kad ir mazi bērni, tad rīti vairs nav vieta improvizācijai. Ja gribas ko tādu - tad ir stingri jānolemj un vienkārši jāceļas ļoti agri. Bet vienkārši spēka (miega) tam pietrūkst.
Lasu un domāju, varbūt jāizraksta sevi, tas ir, savas domas un sajūtas.
Agrāk, visai bieži, centos sevi izlikt uz papīra. Viens no iemesliem, diezgan primitīvs - man ļoti patīk rakstīt. Reiz pa reizei, izmēģināt jaunu rokrakstu un tad vēlāk saprast, ka nemainīgi un nemanāmi atgriežos pie tā 'vecā, labā'. Tad nonācu posmā domājot, ka dienasgrāmatas tomēr nemāku. Nesaprotu, kā jāsāk?; kā un ko jāuzrunā?; kam es to rakstu? Atmetos..
Tomēr savas domas izlikt vizuāli tveramos burtos - man patīk. Ja kaut kur redzu iespēju izteikties izrakstoties - ierakstos.
Vakardien uzdūros teikumam - 'Dalies ar bēdu. Dalīta bēda ir pusbēda.' un kaut kā norezonēja. BEIDZOT, savos 30mit, šo visiem zināmo teikumu sanāca uztvert tā patiešām, īsti. Burtiski. Un domājot par sevi un savu bēdu, iedomājos, varbūt tā jāizraksta ārā, jādalās?! (Nonākot pie šī teikuma, atkal apstājos.. Pati ar sevi dalīties nevaru. Nu, varu, bet kaut kā tā stulbi sanāk, dalos ar savu bēdu ar sevi un atkal to pusi uzņemu atpakaļ. :D Taču, re, te visi lasa.. varbūt, reizi pa reizei, jāturpina ierakstīties Tavā komentāru sadaļā! :)
Un, vispār. Baigi forša Tev tā dienasgrāmata. Paldies, ka raksti! Vai esi lasījis "Kalendārs mani sauc"?
Beidzu darbu un devos nopeldēties jūrā kopā ar sabozušām kaijām un beidzot saņēmos uzrakstīt.
Ļoti patīk pierakstīt uz papīra(klade) savas ieceres un sapņus. Daru to ap Jauno gadu un tad ik pa brīdim pārskatu savu progresu, jo kaut vai maziem soļiem virzīties uz priekšu vai vismaz "gulēt" pareizā virzienā ir labi.
Paldies par dalīšanos ar saviem dzīves notikumiem un sajūtām.
Ļoti atbalsojās manī ziņas par braukšanu no Latvijas uz Zviedriju, jo pašai ir bijusi pieredze ar lidošanu ik pa divām nedēļām uz Londonu profesionālā ceļa dēļ. Piecus gadus biju divas nedēļas Latvijā un divas Anglijā.
Sevis apzināšanās un pierādīšana pilnīgi jaunā vidē bija nenovērtējama pieredze.
Par dienasgrāmatām atbildot- esmu totāls papīra formāta fans- man patīk ikmēneša avīzīte pastkastē, ar roku rakstītas apsveikuma kartītes, ēdienu receptes, bildes, grāmatas... Mana dienasgrāmata ir fotoalbumi- ikdienas albumi, ceļojumu albumi un šobrīd vismīļākais ir bēbīšalbums, kaut pie citiem albumiem būtu tik cītīgi piestrādājusi.🙈 Tāds kā manā/ mūsu bērnībā ar lielām lapām un ielīmētām bildēm, pie bildēm rakstu aprakstus. Citreiz šķiet, ka pārāk detalizēti visu aprakstu, bet kamēr nav aizmirsies, gribās. Man pašai tik ļoti patīk un zinu, ka maziņais kaut kad nākotnē novērtēs.
Hei Shipsea! Lasot Tavu ierakstu man sariesās asaras par to cik aizrautīgi stāsti par pārvākšanos,jo pati nu pat piedzīvoju pārvakšanos un tai laikā tas ir gan skaisti,gan arī biedējoši, man prieks, ka uzraksti vēstules jo tā es sajūtos tuvāk Tev.Un man ir prieks, ka varu tās lasīt, iedvesmoties,notraust pār vaigu kādu asaru,bet tas ir to vērts! Es katru reizi ar lielu prieku lasu Tavas rakstītas vēstules un ar nepacietību gaidu tās atkal un atkal, Paldies Tev ka raksti un dod tādu sirds siltu sajūtu sirdī! Lai tev skaists laiks gan skolā,gan arī atpūtā!Silti sveicieni!🤍
Novēloti, bet, cerams, mierinoši atsaucos, ka arī man, tiesa, ne laulības, bet saderināšanās gredzens ir par mazu. Novilkt nevaru jau labu laiku, bet spiest nespiež, tātad dzīvoju kā ir un gaidu, kad/vai dzīve piespiedīs ko tajā lietā mainīt.
Un arī es kā reiz nesen nolēmu, ka jāatsāk skriet! Arī sportot drīzumā vajadzētu atsākt. Bet es dzīvoju starpposmā, kurā cenšos vēl atrast laiku/iespēju šīs lietas ielikt uz palikšanu - jo tā dažas reizes paskriet, neredzot to lietu savā ikdienas ritmā - tā arī nav aršana. Jāatrod, jānosprauž, jāpieturas. Vēl meklēju. Zinu, ka atradīšu, dzīvē posmi taču regulāri mainās.
Un es nevaru beigt domāt par to vai šī “dienasgrāmata” Tev ir apzināts pašizziņas, sava veida meditatīvs darbs ar sevi? Lasu Rubeņa Starp divām bezgalībām un nevaru saprast vai ej cauri kam līdzīgam vai tomēr tikai sakritība? 🙈
Ha, ok, cik interesanti. Par ko stāstīt Rubeņa grāmatā?
Arturs Skrastins un Waze... jaaaa <3
Ar to skriešanu ir tā - nav nekādas rītdienas, bet ir šodiena. Citādāk tā plānošana aizvedīs neceļos. Bet tam, protams, vajag arī laiku.
Tā ir taisnība. Bet tikt līdz tai tagadnei.
Es biju noķēris tādu foršu ritmu, kad vienkārši neizskatīju kā iespēju neiet skriet - ja biju par to iedomājies.
Bet, kad ir mazi bērni, tad rīti vairs nav vieta improvizācijai. Ja gribas ko tādu - tad ir stingri jānolemj un vienkārši jāceļas ļoti agri. Bet vienkārši spēka (miega) tam pietrūkst.
Es zinu, es čīkstu un attaisnojos.
Sveiki, sveiki.
Lasu un domāju, varbūt jāizraksta sevi, tas ir, savas domas un sajūtas.
Agrāk, visai bieži, centos sevi izlikt uz papīra. Viens no iemesliem, diezgan primitīvs - man ļoti patīk rakstīt. Reiz pa reizei, izmēģināt jaunu rokrakstu un tad vēlāk saprast, ka nemainīgi un nemanāmi atgriežos pie tā 'vecā, labā'. Tad nonācu posmā domājot, ka dienasgrāmatas tomēr nemāku. Nesaprotu, kā jāsāk?; kā un ko jāuzrunā?; kam es to rakstu? Atmetos..
Tomēr savas domas izlikt vizuāli tveramos burtos - man patīk. Ja kaut kur redzu iespēju izteikties izrakstoties - ierakstos.
Vakardien uzdūros teikumam - 'Dalies ar bēdu. Dalīta bēda ir pusbēda.' un kaut kā norezonēja. BEIDZOT, savos 30mit, šo visiem zināmo teikumu sanāca uztvert tā patiešām, īsti. Burtiski. Un domājot par sevi un savu bēdu, iedomājos, varbūt tā jāizraksta ārā, jādalās?! (Nonākot pie šī teikuma, atkal apstājos.. Pati ar sevi dalīties nevaru. Nu, varu, bet kaut kā tā stulbi sanāk, dalos ar savu bēdu ar sevi un atkal to pusi uzņemu atpakaļ. :D Taču, re, te visi lasa.. varbūt, reizi pa reizei, jāturpina ierakstīties Tavā komentāru sadaļā! :)
Un, vispār. Baigi forša Tev tā dienasgrāmata. Paldies, ka raksti! Vai esi lasījis "Kalendārs mani sauc"?
Labrīt!
Beidzu darbu un devos nopeldēties jūrā kopā ar sabozušām kaijām un beidzot saņēmos uzrakstīt.
Ļoti patīk pierakstīt uz papīra(klade) savas ieceres un sapņus. Daru to ap Jauno gadu un tad ik pa brīdim pārskatu savu progresu, jo kaut vai maziem soļiem virzīties uz priekšu vai vismaz "gulēt" pareizā virzienā ir labi.
Paldies par dalīšanos ar saviem dzīves notikumiem un sajūtām.
Ļoti atbalsojās manī ziņas par braukšanu no Latvijas uz Zviedriju, jo pašai ir bijusi pieredze ar lidošanu ik pa divām nedēļām uz Londonu profesionālā ceļa dēļ. Piecus gadus biju divas nedēļas Latvijā un divas Anglijā.
Sevis apzināšanās un pierādīšana pilnīgi jaunā vidē bija nenovērtējama pieredze.
Lai izdevusies svētdiena un nākošā nedēļa!
Čau, labrīt!
Par dienasgrāmatām atbildot- esmu totāls papīra formāta fans- man patīk ikmēneša avīzīte pastkastē, ar roku rakstītas apsveikuma kartītes, ēdienu receptes, bildes, grāmatas... Mana dienasgrāmata ir fotoalbumi- ikdienas albumi, ceļojumu albumi un šobrīd vismīļākais ir bēbīšalbums, kaut pie citiem albumiem būtu tik cītīgi piestrādājusi.🙈 Tāds kā manā/ mūsu bērnībā ar lielām lapām un ielīmētām bildēm, pie bildēm rakstu aprakstus. Citreiz šķiet, ka pārāk detalizēti visu aprakstu, bet kamēr nav aizmirsies, gribās. Man pašai tik ļoti patīk un zinu, ka maziņais kaut kad nākotnē novērtēs.
Lai forša diena! 😊